Ar šādiem vārdiem ''kas man rūp'' cilvēks var izteikties ļoti plaši un daudzveidīgi. Katram cilvēkam. katrai dzīvai radībiņai, katrai lietai šai pasaulē kaut kas rūp, jo katra dzīva vai nedzīva būtne, lieta ir nākusi šai pasaulē, dzīvē, sūtībā, lai dotu kādu zināmu labumu, lai dotu visu, ko tā spēj un vēlas dot.
Rūpes manā skatījumā - tās ir manas mājas, mana dzimtene, mani vecāki, mani draugi un viss pārējais, kas man ir apkārt. Rūpes par mājām man ir nepieciešamas, lai es sniegtu visu savu siltumu, savu uzticību, lai rūpētos par tām gan tad, kad atrodos tajās, gan tad, kad esmu ārpus tām. Rūpes tā ir mana ģimene, mani tuvie, tās ir vislielākās rūpes manī, šīs rūpes sniedzas ļoti augstu, pat augstāk par mani pašu. Rūpes man ir mīlestība, pietiekama un dziļa, neaizskarta un droša. Es rūpējos par to, lai šī mīlestība nekad neizzustu, lia tā mūžam paliktu manā sirdī un nemūžam nekļūtu par naidu, jo ar naidu cilvēks ir nogalināts garīgi. Šie vārdi rūp, rūpējos, rūpēties... staigā līdzi man dzīves ceļā, un es zinu un apzinos, ka tas tā arī paliks visu manu atlikušo dzīvi, visu manu esošo dzīvi. Tas tā ir bijis un būs, nevienam to nemainīt. Redzot to, kā es rūpējoties sagādāju prieku, laimi, smaidus uz lūpām, tai pašā brīdī es parūpējos par sevi, jo tas gan iekšēji, gan ārēji man liek justies tieši tādai pašai kā manam cilvēkam blakus.
Rūpes liek aizdomāties par visu dzīvo, kas kustas, kas staigā, arī par tiem, kas varbūt tajā brīdī nav tik tuvi un sirdij dārgi, bet man tāpat tas viss rūp, kas un kā notiek. Es nepaiešu garām pamestam kaķim - nepaglaudot to. Es nepaiešu garām noskumušam cilvēkam, neuzmundrinot viņam un nepasakot kādu labu vārdu. Es nepaiešu garām arī tam, kas varbūt manā dzīvē neiet man blakus katru dienu. Es tam visam nepaiešu garām.
Rūpes es savā dzīvē vērtēju ļoti augstu, jo bez rūpēm es nebūtu nekas, bez rūpēm manai dzīvei nebūtu jēgas, bez rūpēm es nebūtu cilvēks. Tādēļ es pateicos Dievam, ka man ir šīs rūpes. Un es jūtu, ka tās manī pieaug ar katru dienu - uzzinot, ieraugot, saprotot, izprotot visu, kas man ir blakus un apkārt. Ir tik jauki, ka tev kāds pateicas un tu vari pateikties kādam.
Rūp, rūpējos, rūpēties... tie ir tie vārdi, kurus cilvēkam vajadzētu saprast un piepildot darbos vai vārdos. Katram ir savas rūpes un katrs tās vērtē savādāk. Tik nekad nevajaga cilvēku nosodīt, ja tas, ko dara nepareizi, bet labākais un vislabākais tad ir mācīt... mācīt cilvēka kļūdas, jo kļūdas ir arī tas, kas mums rūp, lai tās nepieļautu, otrreiz... Tās arī ir sāpes, kas mums arī rūp, lai neizdarītu un nepieļautu, otrreiz... Tāpēc rūpējies par visu sev blakus, gan apkārt! Tā tu kļūsi par daudz personību, par cilvēku. |
