Latvija
„Ja es reiz tālu
Pasaulē iešu,
Tēva mājas un saulrietā kviešus,
Atmiņa, ieliec tos dziļi skapītī,
Ieraksti, atmiņa, savā blociņā,
Iezīmē, atmiņa, savā mapītē,
Iemūrē, atmiņa, savā mūrītī,
Sažņaudz, atmiņa, savā dūrītē.
Ieraksti, iezīmē ,iemūrē cieši:
Tēva mājas un saulrietā kvieši...”
(Māra Zālīte)
Mums, kas šeit dzīvo, Latvija nozīmē dvēseles stāvokli. Vieni saskata to kā labu dzīvesvietu, citi atrod šo par labu vietu savam biznesam. Daži slavē Latvijas kultūru, vēl citi augstu vērtē vides dabiskumu. Vieni vēlas Latviju vadīt, citi grib Latviju izmantot, daudzi domā, ka Latvija ir laba pārsēšanās vieta pa ceļam uz Glāzgovu.
Latvija. Tās ir aizkustinājuma asaras brīžos, kad dzirdu mūsu himnu skanam par godu uzvarai sportā, lepnums, ko jūtu, kad augstu mastā uzvijas Latvijas karogs.
Tās ir gaismiņas Daugavmalā, Gaujmalā, ko iededzam 11. un 18. Novembrī.
Ko man nozīmē vārds Latvija? Latvija - tās ir manas mājas. Māju sajūta. Apziņa, ka esi te gaidīts, vieta, kur vienmēr vari atgriezties, kur iederies... Mājas - tas ir tuvējais mežs ar tikai man zināmām sēņu un ogu vietām. Upīte, kur veldzēties karstā dienā un iemest makšķeri....Tās ir miglas vasaras vakaros un dūmu smarža rudeņos, kas liecina par savākto ražu un sakoptiem laukiem.
Mājas- tie ir mani mīļie cilvēki - tuvinieki, draugi – vienkārši savējie, kuri vienmēr sapratīs, atbalstīs, palīdzēs. Tās ir manas bērnības atmiņas. Kopīgi prieki un kopīgas bēdas. Joki, kurus saprot tikai savējie. Citiem tie neizsaka neko.
Mana Latvija ir plaukstošie pumpuri pavasaros, Līgo svētki un reibinošā liepu smarža vasaras vakaros, krāsainās lapas , salnu raksti rudeņos, ziema ar sniegu un salu....Visvairāk visa tā man pietrūka, kad gadu dzīvoju Anglijā. Nu es saprotu, ko pārdzīvojuši latvieši, kas varmācīgi izvesti, kas bēguši no drošas nāves savā tēvu zemē! Tādu bija tūkstoši un tūkstoši! Cik daudz asaru un dvēseliskas sāpes viņi guldījuši svešā zemē? Tik retajam ir lemts atgriezties. Tēvu zemes mīlestība viņos rada nemieru un ilgas, kas liek aut kājas un doties mājās....Daži ņem līdzi savu mīļo aizgājušo vecāku urnas, lai šeit-Latvijā-vējā pelnus izkaisītu uz kādreiz staigātām takām. Bērzu birztaliņā, kas tika stādīta jau pirms pilna mūža gājuma. Tik ilgi un vēl ilgāk saglabājas ilgas pēc tēva mājām. Kur nu cilvēks, - pat pelnos vēl ir mīlestība un vēlēšanās atgriezties ! Vējā kaisīti, tie lēni nolaižas un pieglaužas pie visa, kas reiz bijis mīļš.
Es-Vecāki-Latvija-Pasaule…Kā lai saglabā šo saikni, caur dzīvi un pasauli ejot? Kā atgriezties pie sevis, savās mājās, nezaudējot ne kripatiņu? Nesaraujot šo ,no mīlestības veidoto ķēdīti, ko parasti dod vecāki, lielajā dzīvē mūs izvadot. Pasaule mūsu uztverē paliek arvien mazāka un līdz ar to Latvija - vēl mazāka! Kaut ko lielu grūti nozaudēt, bet mazu... Laikam tikai mīlestība pret mīļām lietām spēj veikt brīnumus, saglabājot atmiņā gan bērnībā skrietās taciņas, gan mammas rūpi sejā par izdarītām nerātnībām, gan tēta rokas, kuras iemācīja man stingri turēt āmuru... Tad pēkšņi es aptveru un saprotu! Lai to visu nezaudētu - piemiņu par mammu, tēti, savām mājām - man jāmīl Latvija un jābūt stipram un gudram, lai, aizstāvot To, saglabātu visu, kas man mīļš un dārgs…Savas mājas, dzimto novadu!
Esmu lepns par to, ka man laimējies piedzimt, pavadīt bērnību skaistā ciematā, mācīties Jaunpiebalgas vidusskolā!
Piebalga - šeit sākas Gaujas straujais plūdums uz jūru, bagāts ar straujiem, negaidītiem pagriezieniem, krācēm, atvariem. Tas mudina steigt līdzi. Neapstāties! Jo tikai kustībā ir dzīvība! Piebalgas pakalni - zeme šeit kā sabangota jūra, kur staltu egļu apaugušie pakalni mijas ar ielejām, kurās patvēries ūdens, lai priecētu ar savu zilgmi un ūdensrožu noslēpumaino burvīgumu! Burvīgums, liekas, nāk no bezgalīgām zemes dzīlēm, un ar ziedu maigajām ziedlapiņām tiecas pēc saules un cilvēku acu glāsta...
Tikpat noslēpumaini šeit iespējams satikt no „Mērnieku laikiem” nākušos literāros varoņus – tie taču visi mūsu novada ļaudis, ar kuriem mēs tā lepojamies. Tāpēc esmu laimīgs, ka dzīvoju šeit – Piebalgā, Latvijas skaistākajā un gaišākajā vietā. |