Latvijai 90!
„Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi” /Psalms 90:10/
Domājot par to, ka Latvijai svinēsim jau 90. gada dienu, prātā skan jautājums: kas licis Latvijai pastāvēt? Būsim atklāti vismaz pret sevi, ja ne pret citiem. Nevis labklājība un brīvība, bet ticība cīņai par brīvību un nākotni deva visiem vienotu mērķi drosmīgi virzīties uz priekšu sapņu īstenošanai. Šī cīņa izpaudās gan fiziski, nebaidoties ziedot savu dzīvību, gan garīgi, parādot ilgas pēc dzimtenes brīvības dzejā un mūzikā, gan raidot savas lūgšanas Dievam. Klausoties cilvēku atmiņās, kas vēsturi padara vēl dzīvāku, šķiet, ziedot savu dzīvību bija vienīgais veids kā iegūt neatkarību sev, ģimenei un tautai.
Pēc 1918. gada 18. novembra pulksten 16:30, kad Latvija ieguva neatkarīgas valsts statusu, brīvība vēl bija jāizcīna smagās kaujās. Galvenais cīņu smagums gūlās uz jaunās valsts bruņoto spēku pleciem. Atbrīvošanas cīņu laikā (1918.–1920.) no nelielas cilvēku grupas, kura par spīti nelabvēlīgajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem saglabāja ticību tikko izveidotai valstij, radās armija, kas nosargāja jaundibināto Latvijas Republiku. Protams, ne visi izdzīvoja, bet visi, kuri devās cīņā ticēdami, ka Dieva plānā ir brīva tauta, laimīgas ģimenes un neatkarīga Latvija, piedzīvoja uzvaru jau ar pirmo soli, kuru spēra. „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” /Jāņa 15:13/. Cik daudz bija tādu vīru, dēlu, vectēvu, kuri atdeva savas dzīvības par saviem draugiem, bērniem, brāļiem, māsām, sievām, cik daudz, kuri mīlēja apkārtējos tik ļoti, lai atdotu savu dzīvību par tiem!
Cik daudz? To zina tikai Viņš un viņu alga būs Debesīs. Vai es būtu bijusi gatava darīt to pašu? Ar nožēlu jāsaka, ka nezinu, maz tagad ir tādu, kuri kapitālisma laikmetā spētu mīlēt savus draugus tik ļoti, lai par tiem atdotu savu karjeru, kur nu vēl dzīvību. Bet tad bija. Un tas arī bija iemesls, kāpēc tauta neklusēja un ietērpa savas emocijas dzejā un dziesmās : Rainis, Aspazija, Ojārs Vācietis, Aleksands Čaks, Andrejs Jurjāns, Alfrēds Kalniņš, Jāzeps Vītols, Lūcija Garūta, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Šie mākslinieki ir tie, kas veidoja tautas kultūru, kas ir klasika un kuru idejas ir dzīvas vēl šodien. Dzejas un dziesmas ir vērtības, kuras neļauj cilvēkiem degradēties, tās vieno mūs un veido savu emocionāo pasauli latviešu tautai. Nedrīkst nepieminēt Baumaņu Kārļa „Dievs svētī Latviju”, kas ir Latvijas himna un tai pat laikā lūgšana Dievam.
Ne viens vien komponists un rakstnieks sevī ir izdzīvojis lūgšanas spēku. Cik ļoti skaista un emocionāla ir A.Jurjāna kantāte „Tēvijai” vidusdaļa – „Lūgšana”. Vai šodien nevaram teikt: „jā, ir baltas dienas”? Mums ir pajumte, ēdiens, brīvība, žel, ka mēs to nespējam novērtēt. Lūcija Garūta, kura sarakstija kantāti „Dievs, Tava zeme deg”, es domāju, ka pilnīgi droši varam teikt, ka Latvija ir svētīta zeme, un daudzas lūgšanas ir uzklausītas. Kāda drauga vectēvs ir stāstījis, ka, karā esot, kad krita mīnas un visapkārt uguņoja, viņam pie kājām nokrita mīna. Teorētiski tai vajadzēja uzsprāgt, bet tā nesprāga, kāpēc? Tāpēc ka mājās bija sieva, kura par viņu ļoti lūdza un ticēja, ka viņas lūgšanas tiks uzklausītas.
Vai Tu tici?
Kas ir tas veiksmes avots, panākumu atslēga, ka Latvija var būt tik spēcīga un piedzīvot jau 90. gada jubileju? Tā ir ticība cīņai, kuru mums jāizcīna katru dienu.
Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi” , Latvijai jau 90!
|
