Es piedzimu 1991. gadā. Šis gads ir ļoti nozīmīgs Latvijas vēsturē, jo tieši šajā gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti otrreiz. Nu jau Latvija ir mana dzimtene 17 gadus. Kopš 1918. gada 18. Novembra, kad Latvija pirmo reizi paziņoja par savu esamību, ir pagājuši 90 gadi. Šajos nieka 90 gados Latvijas tauta ir piedzīvojusi gan daudz laba, gan ne tik daudz laba. Grūtā pagātne ir pārvarēta, taču ar dziļām rētām, kuras vēl joprojām negrasās dzīt.
Es sevi neuzskatu par izteikti patriotisku personu, taču ļoti labi apzinos, ka esmu daļa no Latvijas, un lepnuma sajūta par to ir neizbēgama. Latvija ir salīdzinoši jauna valsts, un nav iemantojusi pastāvīgu uzmanību uz pasaules fona. Tas man ir palīdzējis secināt, ka nekas nenāk viegli, toties esmu ievērojis, ka par panākumiem, ko Latvija sasniedz, esmu divtik gandarīts. Spilgts piemērs ir 2008. gada vasaras olimpiskās spēles. Esmu pārliecināts, ka Latvijas tauta juta daudz lielāku gandarījumu par vienu izcīnīto zelta medaļu, nekā Ķīnas tauta kad ieguva savu 40. zelta medaļu. Tātad - jo vairāk neveiksmes tiek pieredzētas, jo saldāka šķiet uzvaras garša.
Ir skaidrs tas, ka Latvijas tauta vienmēr ir lepojusies ar savu dabu, ko pierāda daudzie latviešu dzejnieku darbi, kuri ir ļoti nozīmīgi un ir viena no lietām, kas padara Latviju īpašu, taču tajā pašā laikā, tas padara cilvēku aklu un palīdz aizkrāsot tos daudzos mīnusus, kas slēpjas zem vārda Latvija. Jo ilgāk krāsa turas, jo nepatīkamāka ir atgriešanās realitātē. Latvijā problēmu kļūst arvien vairāk, un līdz ar to Latvijas tauta kļūst arvien nesaliedētāka, kaut gan vajadzētu būt otrādi. Šo faktu pastiprina vājais balsotāju skaits iepriekšējos referendumos, kas pēc definīcijas nozīmē tautas balsošana.
Ģimene, draugi, dzimtene – šie vārdi ir tie, kam ir ļoti īpaša nozīme cilvēka dzīvē. Šīs ir vērtības, kuras nedrīkst pazaudēt un aizmirst. Mana dzimtene ir vieta, kurā es iepazīstu pasauli, mana dzimtene ir vieta, kas mani priecē un sarūgtina, mana dzimtene ir vieta, kas man liek just, mana dzimtene ir Latvija. |
