Rudens novītušo asterziedu asaru dūmakā, vēlajā vakara stundā - es atcerējos par viņu. Par brašo, visu mīlēto tēvzemi - mūsu senču likteņjostu savīto tautas dvēseli. Kā spoža zelta sakta tā ir mirdzējusi gadu desmitus un savā nodabā vērojusi tautas bēdas un likteņus. Bet viņa nekad nav raudājusi - kā asarām izliets tērauda zobens, tās drosme un varenā apņēmība viņas rožsārtajos vaigos nav ļāvusi tai apstāties un pagurt bezspēkā. Tās sirds pat pēc neskaitāmiem gadiem svešu tautu pakļautībā nav pārstājusi mirdzēt, bet gan turpinājusi vizēt kā rubīnsarkans dimants.
Viņas neizsīkstošais spēka avots ir bijusi tikai viena dzīves vērtība - cerība - viena vienīga, bet tomēr varena un slēptākās sirds stīgas aizskaroša.
Tās acis ir Latgales ezeru dzidras, tās mati ir dzintardzelteni, bet lūpas magoņsārtas - caur laiku laikiem tās izskats nav mainījies un viņa nekad arī nenovecos.
Mana dzimtene spēj apburt ar krāšņo rudens lapu virpuli Siguldā, ar Daugavas nepakļāvīgo krāču līkločiem, ar vēju pilsētas Liepājas dziesmu virpuļiem, ar nepastāvīgās Rīgas jūgendstila ēku šarmu un citām - varbūt tikpat spilgtām un katram sirdij tuvām vietām.
Savā tēvzemē es jūtos kā niecīga vārpa, bet tomēr vienai vārpai ir tikpat liela nozīme kā visam plašajam rudzu laukam. Mīlēt savu dzimteni nozīmē ar patiesu patriotismu raudzīties uz lietām un priecāties par katru sīkumu, nedomājot ne par pagātni, ne nākotni, bet tagadni un ar Lāčplēša ordeņa devīzi "Par Latviju!" lepoties par savu dzimteni, jo tā mums sirdī katram ir tikai viena.
Latvijas starojošā mīlestība ir mūžīga un viņas līdz baltkvēlei karsētais dvēseles siltums ir spējis ielīt arī mūsu sirdīs, padarot tās baltākas, varbūt tīrākas.
Vēlu, lai svinot savu 90. dzimšanas dienu tai nenāktos skumt un gausties!
|
