Vējš uzpūta un (ne)jauši atšķīra kādas grāmatas lappusi, kurā šī bija pirmā rindkopa. Par šodienu Latvijā un visā pasaulē.
„Uz šīs laimīgās planētas netrūkst ne nieka- bērnu izvarotāja, bērnu šāvēju, bērnu mērdētāju, bērnu bombardētāju, bērnu slīcinātāju, bērnu šaustītāju, bērnu dedzinātāju, bērnu pa logu izmetēju. Izslēdziet televizoru!”
(Kurts Vonnegūts)
Kādu laiku centos sevī saglabāt uzskatu, ka man rūp it viss apkārtesošais. Tā tomēr nav.
Kas man nerūp?
(Dažreiz ir labāk sākt visu no otra gala...)
Mani neaizkustina tas, ka mūsu mīļās planētas vairs nebūšot pēc aptuveni divarpus miljoniem gadu. Cik nu katrs zinātnieks sola, cik nu tālu katrs apokalipses pārņemtais prot aizskaitīt...
Mani neuztrauc gaisa piesārņojums, globālā sasilšana, mežu izciršana. Ir jāsamierinās, ka nebūs tā, kā gadu tūkstoti atpakaļ. Dienišķo maizīti mājās vairs necep, zirgu pajūgā arī nebrauc. Laiks steidzas, un par to tik tiešām ir jāmaksā...
„Sarkano grāmatu” nelasu, tāpat zinu, ka visapdraudētākā suga ir „homo sapiens”.
Kas man rūp?
Mazliet no visu ļaužu raizēm.
Vairākas dienas prāts neaizmirst kādas avīzes rakstu par Ruandas iedzīvotājiem. Par to, ka uz 25 000 cilvēku ir viens ārsts. Kā kāds vēl spēj vispār brīnīties, ka ik minūti Āfrikā mirst no AIDS.
Sažņaudz man pakrūti ziņa, ka tētis nogalinājis savu sievu un divgadīgo bērnu, vadot automašīnu alkohola reibumā. Varbūt mazsvarīgi, bet- viņš to pat neatceras.
Kļūst ledusauksti, kad ik vakaru ziņās dzirdu, ka vecāki- alkoholiķi pa logu izmetuši trīs mēnešus veco zīdaini. Savu zīdaini. Es raudu, kad uzzinu, ka viņš gulējis pagalmā pusdzīvs, iespējams, līdz pēdējam elpas vilcienam gaidījis mammu...
Man sāp, kad manā pilsētā izvaro meiteni, ka mani draugi tikai tāpēc skatās viņas profilu portālā www.draugiem.lv, tādējādi ierindojot viņu populārāko lietotāju topa virsotnē.
Mani sarūgtina vienaudžu trulums un viņu dažādās atkarības- smēķēšana, alkohols, azartspēles, taču visbriesmīgākā ir tomēr atkarība no narkotiskajām vielām. Uztrauc mani draugi, kuri savādāk nespēj vairs izklaidēties, uztrauc viņu vecāku aklums un lētticība.
Protams, man rūp arī mana mamma, tētis, mazais brālis, vecvecāki. Atdotu savu dzīvību viņu dēļ, ilgi neprātojot. Viņi to zina, un tieši tāpēc liekas raizes par sevi man nesagādā.
Kā ar nazi iegriež teikums: „Beidz, tu neesi pasaules lāpītāja!”
Dažreiz tikai vēlos justies droša šai pasaulē.
Dažbrīd tikai jūtos vainīga, ka esmu vesela, paēdusi un labi apģērbta. Taču, lai būtu patiesi laimīga, vajag tikai darīt kā citi- aizvērt acis, nelasīt avīzes un izslēgt televizoru. |
