Kādu reizi man bija jāpilda kontroldarbs mājās. Izklausās mazliet neparasti, vai ne? Bet tā nu tas notika... Ieskaites tēma tika saistīta ar vēsturi, ar latviešu barikādēm, ar patriotismu. Pirmais, ko es vēlējos uzzināt bija patriotisma jēdziena skaidrojums, kad tas tika noskaidrots, ar lielu nepacietību turpināju darbu, bet ne pat to gluži ir šis stāsts (precīzāk, eseja), bet gan par mums, par patriotismu nevis 16 gadus atpakaļ, bet gan šodien 2007. gada novembrī.
Ieskaites norādījumos tika minēts, ka ir jāintervē kāds, kurš ir piedalījies barikādēs. Lielākoties tie ir mūsu tēvi un vectēvi un, kā jau lielākā klases daļa, arī es izvēlējos savu tēti. Uz jautājumu par to, kas ir patriotisms, mans tētis atbildēja – ģimene. Patriotisms ir ģimene. Tajā brīdī mazliet apmulsu un kavējos uzdot nākamo jautājumu. Atbilde, kāpēc mans tēvs toreiz – 1991. gada janvārī – stāvēja kopā ar visiem latviešiem kā mūris, lai PSRS karaspēks neatņemtu mums mūsu tagadējo Latviju, esmu es, mana mamma, brāļi un māsa. Manuprāt, tas skan mazliet pretrunīgi ne tikai skatoties uz patriotisma nozīmi 16 gadus atpakaļ, bet skatoties uz to arī tagad.
Tagad, kad politiskās galvas kļūst arvien vājākas, strādāt negribošākas, bet tendētas vairāk pelnīt un tagad, kad tik daudzi no mums dodas prom uz ārvalstīm „piepildīt sapņus”, jautājums par to, cik svarīga mums ir mūsu pašu valsts šķiet ļoti nozīmīgs. Vai šobrīd mūsu valsts nav ideāls mērķis citas valsts vēlmei mūs iekarot un pakļaut? Es uzskatu, ka ir un uz jautājumu „kas pie tā ir vainīgs?”, atbilde nav tālu jāmeklē, tie esam mēs paši. Šobrīd mēs zaudējam paši sevi, savu identitāti, pašapziņu un valsti. Cik daudz mums nozīmē mūsu Latvija? Un vai mūsu rīcības dēļ vēl ilgi mastā varēs plīvot brīvās Latvijas karogs?
Jā, šobrīd pārāk daudzi no mums dodas prom. Atceros, ka pirms dažiem gadiem, „laimes meklējumi” ārpus Latvijas šķita kaut kas nereāls, bet tagad – tagad ikviens no mums var brīvi doties kur vien grib un pelnīt savu naudiņu kur un kā vēlas. Un patiesībā tas ir normāli, bet jāatzīst, ka visam ir savas robežas. Šobrīd darba sludinājumi ir pilnas avīzes un mēs, palaižot garām iespēju veidot savu karjeru savā dzimtajā valstī, ļaujam to darīt citu tautu pilsoņiem. Pašreiz cittautieši lēnām sāk uzdzīvot uz mūsu rēķina un atliek tikai uzdot jautājumu – vai šis process mūs neiedzīs strupceļā? Vai tad, kad latviešu „sprīdīši” atgriezīsies mājās jau nebūs par vēlu? Vai tad vēl būs pilni pagastu ziņojumu dēļi ar neaizpildītām darba pieteikumu anketām?
Atgriežoties vēl pie patriotisma jēdziena skaidrojuma - vai tas ir patriotisms uzskatīt,ka valsts, kurā jūs dzīvojat ir pārāka par citām, jo jūs tajā esat dzimis? Vai tiešām šie vārdi liecina par mūsu mīlestību pret valsti? Vai arī jūs tā izjūtat savu dzimteni? Ja, šobrīd uz šiem jautājumu jūs atbildat ar "jā", tad es jūsos esmu ļoti vīlusies, protams, iespējams, ka jums jau mans subjektīvai viedoklis ir vienaldzīgs, bet varbūt tomēr jums tas mazliet liks aizdomāties... Es jūsos viļos, jo uzskatu, ka patriotisms nav tikai panākt to, lai jūsu valsts būtu pārāka par citām. Patriotisms, pirmkārt, ir ar pilnu atdevi aizstāvēt savu valsti, otrkārt, cīnīties par tās stabilitāti, treškārt, popularizēt un nekaunēties par to! Patriotisms nav tikai kāda noteikta doma mūsu galvās cienīt savu valsti, patriotisms ir rīcība, kuras rezultātā mūsu valsts varētu sasniegt "lielo" valstu līmeni.
Un galu galā, ko mēs darītu, ja tādas barikādes notiktu arī šodien? Vai mēs ietu un aizstāvētu savus dzimtos novadus? Un kāpēc mēs ietu? Savas ģimenes vai valsts dēļ? Tas ir jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt ar jā vai nē. Un vai vispār vajag? Es to neuzdrošinos darīt, bet šo lietu atstāju atklātu un dodu iespēju arī jums katram tajā ieskatīties mazliet dziļāk un mēģināt to risināt. |
