Viks „Kenijas pasaciņas”
Apgāds „Jumava”, 2013.
Lasot pirmās četras pasaciņas, mani pārņēma negatīvas emocijas. Veids kā radībiņu mātes sarunājās ar saviem bērniem, man šķita nepieņemams. Bērni kā jau bērni vienmēr ir zinātkāri, uzdod daudz jautājumu, grib visu zināt. Bet šeit mēs sastopamies ar tādu attieksmi no vecāku puses - mazo dumiķīti, ko tu esi ieņēmis savā galviņā? Nefilozofē, ja? Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi. Šādas atbildes no mātes
puses var radīt bērnam traumu, kļūt biklākam, vairs neuzdot jautājumus, iedzīt kompleksos vai arī domāt, ka vecāki paši nezina atbildes uz bērnu uzdotajiem jautājumiem. Nerunājot par to, ka māmiņa vairākās pasakās ignorējusi savu mazuli. Lasot šādas pasakas, mazais cilvēciņš to var sākt uzskatīt par normu.
No 21 pasakas, vērtīgas man šķita tikai piecas. Šīs piecas ir jautri lasāmas, sniedz noderīgus padomus un mācības, kas var palīdzēt dzīvi uztvert vieglāk, nepieredzēt vilšanos un, varbūt, paskatīties uz pasauli nedaudz citādāk.
Vārdu spēles. Viegli lasāms teksts. Daudz skaistu, krāsainu bilžu. Var efektīvi paplašināt vārdu krājumu.
…