Kā piemēru, kas palicis man spilgti atmiņā varu minēt puisi, kas 2012.gadā izdarīja pašnāvību nolecot no Vanšu tilta. Šo pašnāvību ikviens interesents varēja apskatīt ne tikai klātienē, bet arī video, kas tika ievietots dažādos sociālajos tīklos. Pēc šīs pašnāvības masu mēdījos parādās dažāda informācija, par to kādi iemesli bija tam, kāpēc puisis izvēlējās šādi atvadīties no dzīves. Sabiedrība šo pašnāvību uzskatīja, kā sociālu parādību. Tomēr, es tāpat kā filozofs A.Kamī uzskatu, ka pašnāvība, kā liels darbs veidojas sirds dziļumos. Manuprāt tas nozīmē, ka šis puisis pirms tam ilgi bija domājis par pašnāvību.
„Jo „brīvprātīga došanās nāvē nozīmē to, ka zudis ikviens pamatojums dzīvei, ka ikdienas darbošanās ir bezjēdzīga un ciešanas veltīgas”. Kamī uzskaitītie momenti, kuros atklājas cilvēkam uzbrūkošā bezjēdzība, ir tādi, kas viņu pēkšņi nostata pretī visai iepriekšējai dzīvei un liek justies atsvešinātam no paša rīcības, viņš ir aptvēris savu ikdienas vienmuļās darbošanās bezjēdzību.” Cilvēkam, kurš ir nolēmis izdarīt pašnāvību šķiet, ka apkārtējie līdzcilvēki ir neaptverami sveši un nemaz nespēj izprast patieso situāciju. Manuprāt šī bezjēdzība spēj cilvēkam sagādāt tik lielas nepatikšanas un ciešanas, ka daudz vieglāk ir vienkārši izdarīt pašnāvību.
…