90. gadu sākuma autoritāru režīmu Austrumeiropā krīze ir skaidrojama galvenokārt ar PSRS sabrukumu un līdz ar to sabruka visa padomju valstu sistēma, ieskaitot PSRS satelītvalstis. Tomēr pirms aplūkot šo tēmu vajadzētu īpašu uzmanību pievērst autoritārisma skaidrojumam un mēģināt definēt kas īsti ir autoritārisms.
Autoritārisma režīmu var pieskaitīt pie tā saucama vidēja punkta starp totalitāru režīmu un demokrātiju. Autoritārismam piemīt ar likumdošanu neierobežots varas raksturs. Tāpat ka citiem režīmiem, autoritārisma režīmam arī ir savas īpašības. Autoritārisma teorijai piemīt patvaldība, kas nozīme ka vara ir koncentrēta vai nu viena cilvēka rokās vai personu rokās. Šeit var minēt tādus piemērus ka hunta Latīņamerikā vai vara vispār var būt koncentrēta oligarhu rokās. Varas ierobežotība arī piemīt autoritāram režīmam. Pilsoņi nevar kontrolēt varu, tomēr vara valda ar likumu palīdzību līdz ar to šeit rodas grūtības salīdzināt autoritārismu ar totalitārismu. Balstīšanas uz spēka arī ir viens ļoti būtisks elements, kur var runāt gan p[ar reālo, gan par potenciālo spēku. Ar spēku var saprast masu represijas, tomēr autoritārismam nav raksturīgas represijas kā tas ir bijis totalitārajos režīmos. Par piemēru var paņemt Latviju Ulmaņa laikā, kad Liepājā eksistēja koncentrācijas nometne, kur tika izsūtīti cilvēki, kuri darbojas pret valsts varu, tomēr tie cilvēki netika iznicināti un viņi tur nesēdēja ilgus gadus, bet jau pēc pusgada tie varēja iznākt brīvība. Nekādus eksperimentus ar viņiem arī netaisīja, viņi vienkārši dzīvoja tajā nometnē un bija ierobežoti no pārējas sabiedrības. Autoritārismam arī ir raksturīga varas monopolizācija, kas nozīme ka valstī netiek pieļauta varas decentralizācija. Autoritārās valstīs neeksistē patiesa opozīcija un nav politiskās konkurences, kas nozīme, ka opozīcija tiek ierobežota. …