Dzelzs noteikšana ūdens paraugos

Secinājumi
Dzelzs jonu maksimāli pieļaujama masas koncentrācija dzeramajā ūdenī ir noteikts ar LR MK noteikumiem Nr 235 un tā ir 0.2 mg/L un dzelzs saturs nedrīkst pārsniegt 0,4 mg/l; [1]
Mana dzelzs koncentrācija ir tieši uz robežas, tas nozīme ka dzelzs jonu saturs dzeramajā ūdenī ir liels, bet nepārsniedz maksimāli pieļaujamo daudzumu 0.4 mg/L.
Metode ir samērā selektīva, taču jāņem vērā, ka
1. noteikšanu traucē 10 – kārtīga vara, kobalta, hroma un cinka jonu pārākums
2. niķeļa jonu koncentrācija nedrīkst pārsniegt 2 mg/L. Ja šī koncentrācija tiek pārsniegta, tad šķīduma pH jābūt pH diapazonā no 3,5 – 5,5
3. šķīdums nedrīkst saturēt sudraba un bismuta jonus, jo tie veido attiecīgās fenantrolināta nogulsnes
4. kadmijs un dzīvsudrabs arī veido nogulsnes ar fenantrolīnu. Ja šie joni šķīdumā atrodas mazās koncentrācijās, tad fenantrolīnu pieliek pārākumā
5. Noteikšanu traucē cianīdi. To traucējošo ietekmi novērš paskābinot šķīdumu, bet jāievēro, ka šī procedūra jāveic velkmes skapī, jo veidojas toksiski tvaiki.
6. Paskābināšanas rezultātā piro – un polifosfāti pārveidojas ortofosfātos, kuri traucē dzelzs jonu noteikšanai, ja to koncentrācija 10 reizes pārsniedz šķīdumā esošās dzelzs koncentrāciju. Ja tomēr šī fosfātu koncentrācija ir lielāka, tad pievieno alumīnija nitrātu, lai aizvietotu dzelzi, kurš ticis piesaistīts fosfātu kompleksajos savienojumos

…