Gaismas viļņa garuma noteikšana

Teorētiskais pamatojums.
Daļiņas īpatnējais lādiņš ir daļiņas lādiņa attiecība pret tā masu. Šī lieluma vienība ir C/kg.
Elektrona īpatnējo lādiņu 1897.gadā noteica zinātnieks Tompsons.
Lādēto daļiņu novērošanai tiek lietotas šādas iekārtas – difūzijas kameru, luminiscences kameru, Vilsona kameru, pūslīšu kameru.
Daļiņas treks ir tās trajektorija vidē. Kad daļiņa kustas perpendikulāri magnētiskā lauka indukcijas virzienam treks jeb ceļš, ko tā veido ir ieliekts.
Ja piesātināts tvaiks nav saskarē ar savu šķidrumu, līdz ar to nav kondensācijas centru, rodas pārsātināts tvaiks.
Tvaikā esošās šķidruma vai cietās daļiņas, ap kurām notiek kondensēšanās process sauc par kondensācijas centriem.
Vilsona kamera sastāv no cilindra, ko hermētiski noslēdz stikla vāks un virzuļa un radioaktīvā starojuma avota. Tajā iepildīts ūdens vai spirta tvaiks. Tvaiks pēc tā saspiešanas ar virzuli kļūst pārsātināts, līdz ar to kamerā iekļuvušās daļiņas rada jonus, kuri savukārt veido daļiņu treku.
Šo kameru 1912.gadā izgudroja angļu fiziķis Vilsons. Daļiņu ceļu jeb treku var saskatīt un nofotografēt, apgaismojot kameras darba tilpumu. Pēc treka var spriest par jonizējošas daļiņas īpašībām. Ja Vilsona kameru ievieto magnētiskajā laukā, tad pēc daļiņas ceļa liekuma, iespējams aprēķināt tās lādiņu, masu, enerģiju, ātrumu u.c. lielumus. Ar kameru var ne vien reģistrēt, bet āri novērot daļiņu kustību kamerā.
…