Secinājumi
Salīdzinot tikai divas no 12 pieejamajām interpolācijas metodēm redzamas būtiskas atšķirības. Kriging metode interpolēšanu veic pēc atšķirīgiem aprēķiniem un principiem, tāpēc izolīnijas veidojas iegarenas (1.attēls), vairāk plūstošas, nenoteiktas formas, savukārt IDP metode (2. attēls) pieļauj to, ka ir daudz vairāk pārejas telpas, bet augsti punkti un zemas vietas apaļas, ar noteiktāku formu un pauguru planakvirsas ir konusveida. Aprēķinos izmanto sarežģītas formulas. Vienkāršoti raksturojot IDP metodi, interpolācijā izmanto šūnas vidējo vērtību tās atrašanās rādiusā, jo tuvāk punkts ir centram, jo vairāk tas ietekmē vērtību. Kriging metodi raksturo tas, ka izolīnijas tiek vilktas pamatojoties uz izkasītiem punktiem ar z vērtībā. Uzzinot kā strādā katra metode, skaidrs kāpēc IDP metode veidojas konusveidīgi. Manuprāt, piemērotāka ir Kriging metode, jo tā reljefu attēlo precīzāk, tuvāk dabai, jo visticamāk būtu grūtības atrast reljefu, kas līdzinās IDP interpolācijā izveidotajam. Tāpat grūti iztēloties kā veidojot apvidus reljefa modeli ar IDP izolīnijām tas varētu izskatīties 3D. Salīdzinot abas metodes, punktu augstumi ir vienādi, ko skaidroju ar to, ka izejas dati ir vieni un tie paši un dabā augstums nemainās, neatkarīgi no interpolācijas metodes, sakrīt arī zemākās vietas. Kriging metodei raksturīgāk tas, ka vienāda augstuma punkti tiek savstarpēji sapludināti, nevis atdalīti viens no otra. Veidojot 3D apvidus modeli (3. attēls) saskāros ar grūtībām, jo reljefs izskatās savādāk, mainot saules atrašanās vietu un līdz ar to var rasties pārpratumi ar reljefa patieso virsmu. Tāpat nākas secināt, ka modelim pievienojot izolīnijas, pārsvarā tās atbilst, tomēr vietām, atsevišķos reljefa pazeminājumos un paaugstinājumos tās nesakrīt. Vietās, kurās krīt ēna, piemēram, A malā vai ZA sagaidu to, ka vajadzētu būt reljefa paaugstinājumam, tomēr ēnojums nav ņemts vērā vispār vai atrodas augstākās izolīnijas malā, nevis centrā. …