9. Kritisks prakses izvērtējums.
9.1. Manas domas par sociālpedagoģiskajiem jautājumiem mūsdienu sabiedrībā.
Sociālpedagoģiskie jautājumi mūsdienu sabiedrība itin bieži tiek pieminēti, strādājot ar bērniem. Jo katrs dzīves jautājums ir balstīts uz šiem jautājumiem, par pareizu bērna audzināšanu. Kā pareizāk pamācīt, kā pareizāk aizrādīt. Pat no vēcāku puses nāk daudzi jautājumi par to vien vai viņi savu atvasi audzina pareizi, vai nav pieļāvuši kādas kļūdas. Vislielākais jautājums no sabiedrības puses, manuprāt, vai pareizi ir sodīt bērnu par neizdarītu darbiņu. Vai kādu izdarītu nedarbu, cik lielā mērā tas būtu pieļaujams.
Manuprāt, ja visi šie audzināšanas pasākumi ir normas robežās, tas ir, neieejot galējības. Nemaz nav tik slikti, jo sava veida disciplīna ir nepieciešama. Un tādi apzīmējumi kā pareizas vai nepareiza audzināšana nemaz nav nepieciešami, jo katrs savu atvasi audzina kā uzskata par pareizu. Protams, ir arī daži izņēmumi.
9.2. Kādu es redzu perspektīvu (nākotnes vīziju) sociālajam pedagogam.
Sociālajiem pedagogiem darba perspektīvas ir plašas. Tikai vai sabiedrība vēlas pieņemt sociālo pedagogu kā tādu, kurš reizēm ir spiests iejaukties audzināšanas darbā bez vecāku piekrišanas, jo viņi to varētu uztvert kā iejaukšanos viņu ģimenes dzīvē. Jo ģimene ir viens kopums, tas vecāki un bērns reizēm pat citi radinieki biežāk tie vecvecāki. Un jebkura ģimene nevēlētos lai kāds jauktos viņu iekšējās lietās, kaut arī šāda palīdzība viņiem būtu nepieciešama. Tikai retā ģimene piekristu, ka viņiem ir grūtības ar bērnu audzināšanu.
Latvijā jautājums par sociālajiem pedagogiem, kuriem jārūpējas par skolēnu sabiedrībā, viņa labsajūtu tajā, atrisināts tikai daļēji – profesiju klasifikātorā viņi ir iekļauti, skolas darbinieku štatu sarakstos arī, tomēr finansējums ir nepietiekams un pašreiz profesionālu sociālo pedagogu ir ļoti maz.
9.3. Pašvērtējums.
Prakses laikā iecerētais realizējās, izdevās veiksmīgi saprasties ar prakses vadītāju, gan ar skolas direktori, kura bija pretimnākoša un piekrita pieņemt praktikantu. Kopīgu valodu ar prakses vadītāju Indru Čiževsku atradu uzreiz. Kaut gan man grūtības saskarsmē ar cilvēkiem rodas ļoti reti un tad tikai viena iemesla dēļ, ka šajā cilvēkā ir kaut kas man nepieņemams vai nepatīkams, bet tas gadās reti. Pat nekad nav traucējusi komunikatīvā barjera. Lielākais gandarījums ir par to, ka neradās nekādas nesaskaņas ar prakses vadītāju.
Labprāt vēlētos izmēģināt veidot kādu pasākumu un mēģināt to novadīt. Kā arī vienkārši novērot kādu grupu vai klasi un uzrakstīt savus secinājumus un ieteikumus. Labprāt vēlētos sastrādāties arī ar skolotājiem. Un pēcāk novērtēt viņu attieksmi pret veidu kā pasniedzu sagatavotos materiālus.
Vairāk būtu jāpiestrādā pie turpmākajā darbā nepieciešamajiem metodiskajiem materiāliem. Un saskarsmē ar bērniem.
Tādas īstas problēmas neradās, tikai grūti nācās apvienojot darbu ar praksi, bet tas izdevās. Veiksmīgi saplānojot laiku kopīgi ar prakses vadītāju (saskaņojot darba grafikus).
Turpmāk vienīgi pievērstu daudz lielāku uzmanību praksei. Sagatavotu vairāk metodiskos materiālus.
…
