Pašanalīze.
Bērni bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Viņi labprāt dalījās informācijā par to ko bija mācījušies iepriekš un nekautrējās ar mani sadarboties. Vērojot stundas viņi pat centās prasīt man padomu, lai kaut ko pasaku priekšā. Komunikācijas ziņā bija izveidojusies pozitīva vide, lai norisinātos sekmīgs un rezultatīvs darbs.
Šajā praksē man vislielākās grūtības sagādāja laika plānošana. Jo es šos bērnus tik labi nepazinu, lai zinātu cik laika viņiem prasītu uzdevumu izpildīšana. Bija nodarbības, kurās man pietrūka laika un tādas, kurās man laika palika pāri, tad man nācās radoši improvizēt un sarežģīt uzdevumu papildinot to. Krāsojot tauriņus es nonācu tādā situācija, kad citi jau bija izkrāsojuši, bet citi bija tik sīki sarūtojuši, ka krāsošana prasīja ilgāku laiku. Tas nozīmē, ka man vajadzēja noteikt kaut kādas robežas rūtošanā vai arī uzlikt laika limitu. Rēķināšanas darba lapu sastādot es centos likt dažādu grūtībju uzdevumus, lai visi bērni varētu izrēķināt, jo man nav skaidra priekšstata par viņu spējām. Skolēniem ļoti interesanti likās uzzināt tauriņu dzimtas nosaukumus, cik tie ir interesanti un pat smieklīgi. Viņi ar interesi aplūkoja tauriņu attēlus. Uzdodot uzdevumu par pretkrāsām, man nācās paskaidrot kādas tās ir, jo citiem bērniem bija tas aizmirsies. Lai vieglāk būtu to saprast es uzskatei izmantoju krāsu apli. Es biju ievērojusi, ka meitenes un zēni šajā klasē bija ļoti distancēti, tāpēc sadalot pa pāriem es centos salikt meiteni ar zēnu. Rezultātā viņi labprāt sadarbojās. Bija viens pāris, divas meitenes, starp kurām man neizdevās panākt sadarbību. Viņas rūtoja katra savu tauriņa spārnu un krāsoja ar abām krāsām. Lai kā es aizrādīju, ka jārūto kopā un jākrāso katrai ar savu krāsu, viņas man nepakļāvās. Es izsecināju, ka te darbojas dzīves līmeņa un materiālā stāvokļa
atšķirība, jo viena meitene bija populāra un no bagātas ģimenes, bet otra ļoti kautrīga, lauku meitene.
Bērni bija ļoti droši un nekautrējās mani pasaukt un paprasīt, ja ko nesaprata.
Es novēroju, ka bērniem ļoti interesanti šķita tas, ka skolotāja iesaistās visās darbībās. Viņiem tas deva lielāku motivāciju pievērsties darbam un tai pašā laikā noderēja kā piemērs (špikeris).Zēni ne visai gribēja lasīt dzejoli. Viņi laikam kaunās izrādīt emocijas, jo dzejolis bija jālasa izrādot emocijas. Bet viņi nespēja man iebilst un paklausīja manam lūgumam, un saņemtie aplausi viņiem lika pasmaidīt.
Pie dziedāšanas tā kā bērniem šī dziesma nebija tik ļoti zināma, tad bija grūti apvienot ar roku un kāju sitieniem un viņiem juka secība. Tāpēc varbūt šis bija uzdevums ar nedaudz lielāku grūtības pakāpi, kas lika skolēniem papūlēties.
Man lielu gandarījumu sagādāja tas, ka bērni pēc nodarbībām prasīja vēl darba lapas, lai varētu papildus savā brīvā laikā vēl tās papildīt. Tad es sapratu, ka viņi no manām nodarbībām ir kaut ko vērtīgu ieguvuši – vēlmi pašizglītoties.
…
