Teorētiskā daļa
Rasa ir atmosfēras ūdens tvaiku kondensācijas produkts, kas pilienveidā veidojas uz augsnes virskārtas, augiem un priekšmetiem. Visbiežāk vērojama vasarā skaidrās naktīs vai arī naktīs, kad mākoņu sega ir ļoti plāna, kad zemes virsma un priekšmeti, siltumu izstarodami, atdziest zem rasas punkta temperatūras . Gaisā esošie ūdens tvaiki, saskaroties ar zemes virsmu un priekšmetiem, kondensējas. Visvieglāk rasa var veidoties, ja ir lēns vējš, kas pienes arvien no jauna mitru gaisu. Rasas daudzums atkarīgs no gaisa siltuma un mitruma, kā arī no laika, cik ilgi temperatūra zemāka par rasas punktu. Vienā naktī no rasas var sakrāties 0,1-0,3 mm bieza ūdens kārtiņa, bet gadā vidēji 10-30 mm. Uz irdenām, tumšām augsnēm nosēžas vairāk rasas, jo tās vairāk atdziest, nekā uz blīvām vai gaišām augsnēm. Visbagātāk rasa nosēžas uz augiem, lapām, jo tiem lielāka virsma, tādēļ tie visvairāk atdziest. Rasa labvēlīgi ietekmē augus, it sevišķi karstā, sausā laikā. Dienā, intensīvi iztvaikodami, augi sāk vīst, bet, uzņemot no rasas mitrumu naktī, tie atkal atveldzējas. Mežā rasa ir retāk nekā klajā laukā, jo mežā augi mazāk atdziest. Rasa te galvenokārt nosēžas uz koku vainagiem, kas atdziest visvairāk. Rasa ir labu laikapstākļu pazīme. Daudziem rasa ir viens no galvenajiem nokrišņu veidiem. Tropu plašumos rasa var veidot līdz 3 mm biezu atmosfēras nokrišņu slāni. (Avots:http://www.pvg.edu.lv/datori/konkursi/2006_web/vsk/gunita_smilga_paradibas/Rasa.htm)
Uzsalne ir balts, trausls, kristālisks ūdens sublimācijas produkts, kas rodas analogi rasai, taču tikai tad, kad augsnes virsmas vai priekšmetu temperatūra ir zem 0o C. Šādā gadījumā ūdens tvaiki, saskardamies ar auksto Zemes virsmu vai priekšmetiem, tūlīt pāriet cietā fāzē – mazos, baltos ledus kristāliņos. Uzsalne, tāpat kā rasa, parādās uz horizontālām un lēzenām virsmām, it sevišķi uz augu lapām, kur tā var būt līdz 1 cm biezā kārtā.(Avots: Zirnītis A., 1968. Meteoroloģija. R.: Zvaigzne)
Ūdens tvaikiem piezemes gaisa slānī kondensējoties, rodas daudz sīku ūdens pilienu vai ledus kristālu, kuri samazina redzamību horizontālā virzienā. Šādu parādību sauc par miglu. Migla veidojas stabilās, noturīgās gaisa masās, kurās nav novērojama konvekcija un gaiss, atdziestot piezemes gaisa slānim. Apgrūtina redzamību. Veidojas stabilās, noturīgās gaisa masās, kurās nav novērojama konvekcija un gaiss, atdziestot tuvojas piesātinājuma stāvoklim. Izšķir radiācijas miglu, advekcijas un iztvaikošanas miglu. Radiācijas migla rodas skaidrās bezvēja naktīs, atdziestot pagulvirsmai. Ūdens tvaiki, kas atrodas gaisā, sāk kondensēties un veidot ūdens pilieniņus. Šī migla biežāk veidojas pavasarī un rudenī reljefa pazeminājumos, purvos, pļavās. Advekcijas migla rodas, uzplūstot un atdziestot siltam, mitram gaisam virs vēsākas pagulvirsmas vai gaisa, parasti veidojas vēlā rudenī, ziemā vai agrā pavasarī. Migla var rasties arī ūdenim iztvaikojot, veidojot agrā rītā virs ūdenstilpnēm biezu miglas vāli, tā ir iztvaikošanas migla. Šī migla parasti novērojama vasaras beigās, rudenī un dažkārt arī ziemā, kad aukstais gaiss uzplūst siltākai ūdens virsmai. Migla reizēm veidojas arī vakaros pēc stipra lietus. Atkarībā no redzamības izšķir biezu (redzamība < 50m), vidēju (50-500m) un plānu miglu (500-1km). No putekļiem vai dūmiem veidojas sausmigla jeb dūmaka. Visos gadalaikos migla veidojas virs jūras, jūru un lielu ūdenskrātuvju krastos, reti kontinenta vidienē. Biežas miglas ir Antarktīdā un Arktikā, kur relatīvi siltās gaisa masas uzplūst uz augstā ledus vai arī aukstais gaiss no ledus uzplūst virs atklāta ūdens. Ņūfaunlendas sēkļa rajonā migla novērojama līdz 120 dienām gadā. Biežas miglas ir arī subtropu joslā virs okeāniem, kur aukstās okeāna straumes paceļas augšup no okeāna dzelmes, piem., Humbolta straume pie Čīles un Peru (~80 dienas gadā ir migla) un Bengelas straume pie DR Āfrikas. Tropu joslas kalnos migla veidojas, siltajam un mitrajam gaisam paceļoties pa kalna nogāzi augšup. Tā kā šīs miglas rodas ļoti regulāri, kalnos noteiktā augstumā izveidojušies t.s. „lietusmeži”. Latvijā migla novērojama visos gadalaikos, biežāk aukstajā periodā. To nosaka biežā mitrā jūras gaisa masu ieplūšana un daudzie purvi. Latvijas R-daļā gadā ir 50 – 60 dienas ar miglu. A virzienā miglaino dienu skaits samazinās. Augstienēs migla novērojama apmēram 70 dienas gadā.(Avots Zirnītis A., 1968. Meteoroloģija. R.: Zvaigzne; http://www.pvg.edu.lv/datori/konkursi/2006_web/vsk/gunita_smilga_paradibas/Migla.htm).
Mākoņi ir ūdens tvaiku kondensācijas produktu – sīku pilienu vai ledus kristālu sakopojums atmosfērā ļoti lielā daudzumā. Mākoņa 1 cm3 satur 100-1000 pilienu vai kristālu, kuru vidējais caurmērs ir 0,02 mm. Šīs sīkās daļiņas pat visniecīgākā vertikālā gaisa kustība notur gaisā, tādēļ mākoņi viegli peld gaisā un vējš tos pārnes horizontālā virzienā. Mākoņi nepārtraukti mainās. Bieži vienā daļā tie vēl veidojas, bet otrā jau irst - iztvaiko. Pēc izskata mākoņi var būt ļoti dažādi. Meteoroloģiskajiem novērojumiem, lai iegūt vienvērtīgus datus, mākoņus klasificē un iedala tos pēc ārējā izskata, uzbūves un augstuma 4 grupās (augstie, vidējie, zemie un vertikālie) un 10 veidos (spalvu, spalvu-gubu, spalvu-slāņu, augstie gubu, augstie slāņu, slāņu-gubu, slānu, slāņu-lietus, gubu un gubu-lietus mākoņi), kuriem starptautiski pieņemti nosaukumi latīņu valodā un saīsināti apzīmējumi. (Avots: Zirnītis A., 1968. Meteoroloģija. R.: Zvaigzne)
…
