Pašanalīze par praksi kopumā
Strādāju ar bērniem jau piekto gadu, tāpēc bērni ir mana ikdiena. Man patīk neuzkrītoši vērot bērnu savstarpējās attiecības, kā arī viņu uzvedību kā tādu. Saskarsmē ar bērniem es vienmēr uzklausīju ko viņi stāsta, un lūdzu citiem uzklausīt savu grupas biedru stāstījumu. Bērni, šajā grupā ir aktīvi un ar prieku iesaistās aktivitātēs. Nebūtu interesanti, ja bērni būtu pasīvi un neiesaistītos darbā ar mani. Pozitīvas emocijas man izraisīja bērnu smaidi un pacilātie noskaņojumi nodarbību vai rotaļu beigās. Tas man lika justies svarīgai un jau piederīgai šajā bērnu pulciņā.
Sastādot nodarbības plānus, devos pie metodiķes pēc ieteikumiem un interesējos kas ir jāmaina vai varbūt jāpapildina. Cieša sadarbība bija ar grupas auklīti. Viņa bija atsaucīga dažās reizēs kad lūdzu viņas palīdzību un deva man savus ieteikumus kā bijušais pedagogs. Sadarbībā ar vecākiem, izmantoju grupas WhatsApp aplikāciju, kurā ziņoju par katras dienas darbu un veiktajiem uzdevumiem. Turpat pievienoju bērnu bildes.
Kā jau bērniem, vienmēr radās kāda situācija, kurā bērni nevarēja kaut ko padalīt. Šīs situācijas tika veiksmīgi risinātas, taču dažreiz kāds no bērniem palika neapmierināts. Diemžēl ikdienā un bērna dzīvē tā notiek. Es uzskatu, ka bērnam jāmācās pieņemt kritika un aizvainojumi no vienaudžu puses. Katrs bērns vēlas izcelties ar kaut ko, pierādīt savu varu, savu spēku un visbiežāk palielīties citu bērnu priekšā. Taču pedagogam ir jābūt tam cilvēkam, kurš nosaka robežu bērna iegribām un iespējām pirmsskolas izglītības iestādēs.
…
