Es sēžu pie datora un rakstu par agresijas izpausmēm. Sieva ir virtuvē un gatavo vakariņas. Elīza, mūsu meita, istabā, kurā atrodos arī es, uz paklāja skatās žurnālus un grāmatas. Pie manis no kreisas puses pieiet Elīza. „Читай!” – viņa prasa. Es pagriežos pie meitas, paglaužu galviņu un saku: „Elīzīt, es esmu aizņemts. Strādāju. Lūdzu, pagaidi.” Uzreiz pagriežos pie datora un turpinu rakstīt. Pēc īsa brītiņa Elīza no labās puses rausta manu kreklu. Es pagriežos pret bērnu: „Ko tu gribi?” – „Читай!” un pastiepj man grāmatiņu „Kas teica ņau?” Es paņēmu grāmatu no viņas rokām un nolieku uz galda pie monitora: „Позже. Vēlāk, Elīza, es palasīšu tev grāmatu. Aizej pie mammas, es zinu, ka viņai vajadzīga tava palīdzība.” Pēdējo teikumu saku skaļāk, lai sieva to dzirdētu. Pagriežu bērnu uz durvju pusi un pats griežos pret datoru. Dzirdu, ka Elīza aiziet uz virtuvi. Paiet kādas minūtes un dzirdu virtuvē kaut kas nokrīt (iespējams, tukšs katls). Sieva saka Elīzai: „Пойди к папе, он с тобой поиграет.” Es pagriežos uz durvju pusi, lai sagaidītu Elīzu. Bērns ienāk, es uzreiz saku: „Elīzīt, ejam uz tavu istabu. Tu paspēlēsies ar lācīti, zaķīti, lelli...” pieceļos, pasniedzu bērnam labo roku, viņa dod savu roku un vedu viņu uz istabu. Istabā Elīza sēžas uz paklāja, es stāvu noliekdams. Notiek saruna „Kas tas ir?” un bērna atbildes, pēc kā es atgriežos pie sava datora. Turpinu rakstīt. Pēc kāda laika man ar kaut ko iesit pa muguru. Es ātri pagriežos. Tastatūra, kas bija uz maniem ceļiem, nokrita uz grīdas ar lielu troksni. Es redzu Elīzu, kura stāv nekustīga, labajā rokā viņai lelle, kuru tur aiz kājas. Bērns raud.…