Pedagoģiskā prakse liecina – ja nav laba sadarbība un labas attiecības starp skolotāju un skolēnu, tad parasti mācībām nav pozitīvu rezultātu.
Šajā pedagoģijas praksē es novēroju to, ka skolēni ir ļoti dažādi – ir tādi, kuri aktīvi iesaistās mācību procesā, bieži piesakās atbildēt, un pats galvenais – nebaidās kļūdīties savās atbildēs. Daļa skolēnu piesakās atbildēt tikai uz tiem skolotājas uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem droši zin, ka atbilde būs pareiza. Tomēr ir arī tādi skolēni, kuri nevienu reizi nepiesakās atbildēt, bet, kad skolotāja liek atbildēt, visas viņu atbildes ir pilnīgi pareizas un saistītas ar stundā aplūkoto vielu.
Piemēram, skolēnam Nr. 3, skolotāja lika atbildēt divas reizes, taču atbildes bija nepareizas, kaut gan bija saistītas ar stundā aplūkoto mācību vielu, un skolotāja izteicās, ka šis skolēns nav iemācījies uzdoto vielu, kaut gan pats skolēns teica, ka mājās ir izlasījis visu, kas bija uzdots. Protams, nav izslēgts, ka skolēns vienkārši mānījās, tomēr būtu būtiski atcerēties, ka ir tādi skolēni, kuriem ir grūti iegaumēt lasīto – mājās itkā visu labi zin, bet, kad skolotāja stundā viņu izsauc atbildēt, kāda klasesbiedra piezīme vai pat neveikls vārds, kas citos izraisa smieklus, var nobloķēt skolnieka drosmi un atbrīvotību. To var izraisīt arī, piemēram, bailes no skolotājas pārlieku lielās stingrības vai uztraukums par atzīmi. Šādi bērni ārēji mēdz būt ļoti mierīgi, rāmi un nosvērti, bet viņu emocionālās cīņas norisinās iekšienē. Otra problēma skolēniem ir slikta atmiņa – it kā skolēns visu ir izlasījis un iemācījies, bet, kad pienāk brīdis atbildēt, puse no tā, ko mācījies, jau ir aizmirsusies. Tas varētu būt saistīts ar to, ka skolēnam mācoties, uzmanība tiek novērsta, piemēram, ar fonā skanošo mūziku vai televizoru.…
