Makro sociālais darbs lielā mērā ir process, kas atkarīgs tieši no sociālā darbinieka uztveres, attieksmes pret savu darbību, spējām iejaukties problemu risināšanā un sasniegt noteiktus uzlabojumus sabiedrībā2].
Prakses laikā veicot pētījumu ar pilngadību sasniegušajiem bāreņiem, kuri turpina mācības, es varēju attīstīt tādas prasmes, kā: identificēt un analizēt sociālās problēmas, analizēt to cēloņus un sekas konkrētā teritorijā, identificēt un piesaistīt sociālo pakalpojumu sistēmas tīklu, plānot sociālās aktivitātes, kas novērš cilvēku sociālo izolāciju.
Uzskatu, ka prakses laikā esmu pilnveidojusi savas profesionālās attiecības ar klientiem. Esmu centusies prasmīgi pielietot cilvēktiesības un ētikas normas praksē, tāpat veidojusi sadarbību ar sociāliem darbiniekiem un citiem sociālā darba speciālistiem un sadarbības partneriem.
Valsts prakses laikā ieguvu zināmu pieredzi, augsti novērtēju savu supervizori, no kuras daudz mācījos, lai varētu pilnveidot savu profesionālo kompetenci.
Lai gan mana izvēlētā mērķa grupa nebija liela, tomēr pētījuma rezultāti ir vērā ņemami, jo mērķa grupai tika identificētas tipiskas problēmas, kas visticamāk neatšķirsies no tādas pašas mērķa grupas problēmām citā novadā vai pilsētā.
Nobeigums
Prakses laikā veicot pētījumu un rakstot atskaiti, kad es varēju vizuāli atspoguļot savas zināšanas, esmu sapratusi, ka joprojām nepieciešams tās papildināt. Vēlos kvalitatīvi veikt sociālo darbu, tādēļ domāju neatkāpties no mērķa par tālāku pašizglītošanos. Manas domas par izglītības iegūšanu nav mainījušās: izglītība dod iespēju cilvēkam pavērties uz apkārt notiekošām lietām savādāk. Iegūstot izglītību, es pilnveidojos, nostiprinu savu pašapziņu. Kamēr studēju, esmu pozitīvi mainījusies – kļuvusi drošāka, pārliecinātāka, iecietīgāka pret apkārtējiem, iemācījusies uzklausīt. Šīs īpašības noder ne tikai darbā ar klientu, bet arī ikdienā saskarsmē ar apkārtējiem.
…
