Klases raksturojums
Milzkalnes pamatskolas 1. klase ir ļoti draudzīgs kolektīvs savstarpēji vienoti, aizstāv cits citu. Bērni starpbrīžos rotaļājas kopā savā starpā pa interešu grupiņām. Zēniem lielākais jaunums ir dinozauri ko reklamē pa televizoru, meitenēm uzlīmīšu kolekcionēšana, taču ja kādam līdzi ir lecamā gumija visi kopā jautri spēlē spēli ēdams – neēdams. Kolektīvs ir ļoti strādāt gribošs un atsaucīgs skolotājām ar stingriem striktiem noteikumiem, taču, ja skolotāja vienu reizi ļauj pārkāpt kādu no noteikumu, pie šīs skolotājas bērni nav valdāmi un skolotāju pārsvarā neklausa.
Bērni klasē ir 13. Katra bērna mācīšanās spējas ir savādākas, taču viņus var sadalīt pa grupiņām: vieni, kas ļoti lēni lasa un rēķina, otri, kas visu izdara ātri, bet ar kļūdām un trešie, kas padara ātri un bez kļūdām vai arī paši ir šīs kļūdas izlabojuši.
Skolotāja katram ātruma tempa grupiņai piemērojas un dod papilduzdevumus lai „lēnīgākie” bērni var tikt līdz.
Katrs bērns stundas laikā ir tā kā par sevi, jo vairāk izdarīšu klasē, jo mazāk būs jādara mājās, taču starpbrīdī bērni visi ir kopēja klase un viens otru aizstāv.
Citreiz ir, ka kāds no bērniem aizraujas ar stundas darbu un ir jādzen starpbrīdī, lai atpūtinātu rokas, kājas un galvu.
Bērni pusdienas starpbrīdī iet nelabprāt, jo nevēlas ēst siltu ēdienu, bet gaida kad pusdienās būs bulciņas, vai gaida, ka skolotāja palaidīs uz veikalu.
Stundas laikā bērni brīvi iziet no klases, ja viņiem zvana telefons, parunājas un ienāk atpakaļ klasē, kad saruna pabeigta.
Klasē ir viens zēns, kuram mācībās iet ļoti vāji, bet pārējie bērni viņu apceļ par to, ka zēns ilgi domā cik ir 2+1 un pēc tam vēl pārdomā, ja uzprasa apgrieztā secībā 1+2 cik ir, arī tad zēns ilgi domā.
Veiktā audzināšanas darba raksturojums un sava vadītā audzināšanas pasākuma apraksts un analīze
Pirmā audzināšanas stundā runāju par uzticēšanos sev tuviem cilvēkiem, piemēram, klasesbiedriem, mammai, tētim un pārējai ģimenei, u.c. Par to sāku runāt, jo vēlējos izzināt bērnu spēju uzticēties saviem vecākiem, un spēju izrunāties par to, kas dienā bērnu ir satraucis, vai ko citu kas bērnam būtu svarīgi. Ar šo sarunu vēlējos panākt bērna atklāsmes, ka uzticēties var tikai ļoti labi pazīstamiem cilvēkiem. Un otrs ko ar šo sarunu vēlējos panākt ir tēmas turpinājumu, nākamajā stundā, par neuzticēšanos svešiem cilvēkiem, par braukšanu ar „stopiem”, par to lai ko arī cilvēks teiktu un stāstītu nav viņam jātic un nekas no viņa nav jāņem.
…
