Absolūtisms . (latīņu valodā absolutus-neatkarīgs, neierobežots.) Radās Francijā, tad kad valdīt sāka
Luijs XIV. Absolūtisms ir monarhijas pakāpe, kurai raksturīga absolūta, vienpersoniska monarha vara.
Absolūtisms savu uzplaukumu sasniedza 17.–18.gs.
Tā nostiprinājās pēc trīsdesmit gadu kara. Kardināls Rišeljē savā teicienā : “Tauta ir ēzelis, kas pieradis pie smaguma, un to ilgstoša atpūta bojā vairāk, nekā darbs”, ļoti spilgti un labi parāda absolūtās monarhijas būtību.
Literatūra.
17. gs. literatūra zaudēja renesansei tik raksturīgo harmonisko pasaules uztveri, zaudēja arī priekšstatu par cilvēku kā vienotu veselumu, par personiskā un sabiedriskā nesaraujamo saistību.
Literāti izvērsa tās traģiskās noskaņas un motīvus, kas iezīmējās jau vēlīnās renesanses rakstnieku daiļradē. Par iedvesmas avotu, Eiropas tautu rakstniekiem, kalpoja laikmeta dziļās pretrunas, kas radīja sociālus pārkārtojumus un vēsturiskā procesa kolīzijas.
Vācijā 17.gs turpināja vākt švankus (īss, satīrisks stāstiņš), un tie iespaidoja stāstu un romānu. Iznāca pirmie tautas pasaku krājumi. Džanbatista Bazile Itālijā un Šarls Pero Francijā, šīs pasakas apdarināja atbilstoši sava laika garam. Šarla Pero pasakas ir arī mums pieejamas, kā piem. “Runcis zābakos” , “Sarkangalvīte”, “Pasakas”. Viņa pasakas ir arī iekļautas mūsu izdevumā – “Lielā labāko pasaku grāmata”.
Mūzika.
7.gs. apkopoja mūzikas kultūras vēsturē iepriekšējos gadsimtos uzkrāto pieredzi. Tas bija operas idejas pamats. Operas žanra veidošanās liecināja par skaņu mākslas evolūciju. Tā apvienoja teātri, dzeju, deju un mūziku. Simfonija veidojās līdzīgi operai, izmantojot muzikālo dramaturģiju tēlu sistēmu. Jauno žanru aizsāka Klaudio Monteverdi, operā “Orfejs”. Mūzikai vajadzēja izteikt un atklāt cilvēku raksturu daudzveidību sarežģītās situācijās. 17.gs. Vidū par opermūzikas centru kļuva Venēcija. …