Kas man patika un nepatika?
Man šī grāmata ļoti patika, jo tajā bija pievērsta uzmanība sīkumiem, interesanti apspēlētas situācijas un loģisks, saprotams atrisinājums. Pat no sākuma neloģiskākajai slepkavībai bija pamats. Noteiki mana mīļākā daļa grāmatā bija atrisinājums, jo tajā viss tika paskaidrots. Bija negaidīti, ka vainīgais bija sers Čārlzs, jo viņš pat nebija viesības, kur tika noindēts otrais upuris. Visu romāna laiku autore lika noprast, ka vainīgs ir sulainis, kurš pazuda pēc viesībām pie Bartolomeja. Beigās izrādījās, ka pazudušais sulainis bija sers Čārzls. Viņš kā izcils aktieris notēloja sulaini, lai uz viņu nekristu nelādas aizdomas.
Man sākumā nepatika, ka pirmā slepkavība jauca galvu. Tā likās neloģiska, jo nevienam nebija motīva nogalināt mācītāju. Bet beigās pat tai atrada skaidrojumu. Tā bija nejauša slepkavība, sers Čārlzs vienkārši gribēja izmēģināt slepkavību. Proti, vai viņš varēs nogalināt upuri tā, lai nerastos aizdomas un pat Puaro, slavenais detektīvs, to nesaprastu. Un noteikti zīmīgākais teksts no grāmatas bija tad, kad Puaro runāja ar Seterveitu, kurš tikko bija sapratis, ka pirmais upuris bija nejauš un varēja mirt jebkurš, viņš Seterveitam teica:,,Ir pat vēl briesmīgāka iespēja, un to jūs neesat ņēmis vērā. Tas varēju būt ES.’’
…