60.gados Ojāra Vācieša dzejas nozīmīgākais sasniegums bija krājums „Elpa” Ar krājumu „Elpa” O. Vācieša dzejā iezīmējās pasaules universāls skatījums, cilvēka cerības un prieka, sāpju un traģisma vienlaicība. Krājumos „Dzegužlaiks”(1968), „Aiz simtās slāpes” (1969) un „Melnās ogas” (1971) šie motīvi turpināti, uzsverot ierastā noliegumu, tautas vitālos spēkus, dzimtās puses skaistumu un mūsdienu pasaules pretrunīgumu.
Būtiski ir minēt arī to, ka O. Vācietis latviešu valodā ir iztulkojis M. Bulgakova romānu „Meistars un Margarita” (1979).
Dzejnieka dzīvesbiedre dzejniece Ludmila Azarova stāsta, ka dzeja pie Ojāra Vācieša „atnāca” kustībā, staigājot pa Āgenskalnu, Torņakalna ieliņām, gar Mārupītes ievu un nātru džungļiem, ap Māras dīķi (dzejnieks to sauca par ezeru), pa Zaķusalas, Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam. Šeit viņš sajuta Krišjāņa Barona, Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa, Akuratera, Brīvzemnieka, Merķeļa, Ubāna, Dārziņa un daudzu citu reiz Pārdaugavā dzīvojušo dižgaru klātbūtni. Biezs ir Pārdaugavas kultūrslānis. Nu tam savu daļu pievienojis arī Ojārs Vācietis.
…