Aglonas bazilikas vēsture
Aglona kā baltu apdzīvota vieta ir zināma jau ap 1800.-500.gadu pirms Kristus dzimšanas. Tās apkārtnē ir daudz ezeru, upju un egļu mežu. No vārda ’egle’ radies arī Aglonas nosaukums (vietējā izloksnē vārdu ’egle’ izrunā kā ’agļa’). Nav Latvijā otra tāda novada, kur vienuviet sakoncentrējušies tik daudz latgaļu pilskalnu kā tieši ap tagadējo Aglonu. Centrā – lielais, skaistais Madelānu pilskalns, kuram apkārt 15 kilometru rādiusā virknējas 17 mazāki pilskalni. Tas norāda, ka kādreiz šeit bijis ļoti plaši apdzīvots latgaļu novads, kas ar daudzajām pilīm aizsargājies pret iebrucējiem no austrumiem.
1263.gadā Aglonā tika nogalināts lietuviešu karalis Mindaugs un viņa divi dēli. Leģenda vēstī, ka Mindauga sieva – Marta – ir bijusi Madelānu pilskunga meita. Aglonas apvidū Madelānu pilskalns ar senpilsētu kādreiz ir bijis ievērojams politisks un saimniecisks centrs. Pāvestu parakstītie dokumenti liecina, ka Mindaugs ir kronēts kā “rex Lettowiae”. Iespējams, ka Mindauga valsts daļa vai rezidence (kura vēl joprojām nav atrasta) meklējama latgaļu zemēs, proti, Aglonas apkaimē.
Pirmā baznīca un klosteris bija celti no koka, biezā egļu mežā, kur starp divām eglēm parādījusies Dievmāte. No tā arī cēlies vārds eglaine, tagad Aglona. Klosteris celts 1699.gadā, bet baznīca - 1700.gadā. Dominikāņi baznīcā novietoja Dievmātes svētgleznu, kura ir ļoti līdzīga Traķu baznīcas svētgleznai. Koka baznīca pastāvēja neilgu laiku. 1768.gadā tiek nolemts būvēt mūra ēku. Šis darbs tika veikts 12 gadu laikā. Vienlaicīgi mūra baznīcai blakus tika uzcelta arī jauna mūra ēka klosterim.
I Pasaules kara gados Aglonas klosterī bija karaspēka štābs un slimnīca.
II Pasaules kara gados pastāvēja reāli draudi, ka baznīca varētu tikt sagrauta. Lai saglabātu Aglonas pasaulslaveno altārgleznu, zemnieki to pajūgā aizveda un noslēpa sv. Annas baznīcā Vanagos . Kara beigās PSRS atkal okupēja Latviju un pie varas nāca komunisti. LPSR valdība turpināja Aglonas kristīgās kultūrvides postīšanu. Vislielākie postījumi Aglonai tika nodarīti padomju režīma gados, kad klosterī iekārtoja dzīvokļus. Tika izpostīts gan parks, gan skaistā apkārtne. Arī svētceļniekiem tika likti visneiedomājamākie šķēršļi, lai viņi nevarētu pulcēties Aglonā. Toreizējie varas vīri lika aizbērt Aglonas svētavotu, domādami, ka ar to mazinās svētceļnieku plūšanu uz Aglonu.
Neskatoties uz visām vajāšanām, katoļticīgajiem Aglona joprojām palika par svētvietu.
1980.gadā Aglonā nosvinēja šīs baznīcas 200 gadu pastāvēšanas jubileju.
Sakarā ar to pāvests Jānis Pāvils II Aglonas bazilikai piešķīra “basilica minor” titulu. Vārds ‘bazilika’, ko var tulkot kā ‘ķēniņa nams’, kalpo kā tituls, ko Romas pāvests piešķir visnozīmīgākajiem dažādu valstu dievnamiem. Bazilikā atšķirībā no citām baznīcām ir paredzēti īpaši dievkalpojumi. Dievnama fasādi drīkst greznot ar pāvesta emblēmām.
1989.gada 7.augustā no Rīgas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkiem Aglonā devās pirmais pēc 50 gadiem svētceļnieku pulciņš, kas visu garo ceļu gāja kājām.
Pēc diviem gadiem, atjaunojoties neatkarīgajai Latvijas Republikai, atdzima arī ideja par Aglonas kā garīgā centra veidošanu. 1992.gada pavasarī Aglonas dekāna Andreja Aglonieša vadībā sākās bazilikas un klostera kompleksa rekonstrukcijas darbi, kas paredzēja tās atjaunošanu atbilstoši starptautiskas nozīmes svētceļojumu vietas līmenim.
Par tūkstošgades lielāko notikumu Aglonai kļuva 1993.gada 9.septembris, kad pastorālā vizītē Aglonas baziliku apmeklēja Svētais Tēvs – Romas pāvests Jānis Pāvils II.…
