Hronisks alkoholisms noris vairākās stadijās:
Neirastēniskā stadija
Rodas pēc 1 – 5 g. ilgas sistemātiskas alkoholisko dzērienu lietošanas (visbiežāk 21 – 25 g. vecumā) un ilgst 1 – 3 g.
Galvenie simptomi: pieradums pie lielām alkohola devām un vemšanas aizsargrefleksa zudums.
Reibums ir subjektīvi patīkams, rada eiforiju, un pēc noteiktas alkohola devas zūd spēja kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu – dzeršana turpinās tikmēr, kamēr vien ir ko dzert un kamēr fiziski iespējams iedzert.
Reibuma laikā izpaužas saasinātas rakstura īpašības
Saīsinās starplaiki starp dzeršanas reizēm. Sākas dzeršana vienatnē, slepeni.
Rodas neiroloģiski traucējumi – bezmiegs (galvenokārt agra pamošanās)
Sākas pārmaiņas raksturā.
Narkomānijas stadija
Visbiežāk ilgst apm. 4 – 6 gadus.
Šajā laikā tieksme pēc alkohola kļūst nepārvarama, sevišķi pēc izdzertas alkohola devas.
Abstinences sindroma parādības sākumā izdodas pārtraukt ar nespecifiskiem līdzekļiem (stipru kafiju, tēju), vēlāk tikai ar alkoholu.
Slimniekam šajā periodā ir maksimāla izturība pret alkoholu.
Mainās reibuma raksturs; miera un patīkama atslābuma sajūtu nomaina ātra uzbudināmība un kustību aktivitāte (tieksme klaiņot).
Encefalopātijas stadija
Iestājas visbiežāk 31 – 40 gadus
Raksturīgas manāmas organiskas pārmaiņas galvas smadzenēs.
limnieks vairs nepanes lielas alkohola devas, tāpēc pāriet uz vieglākiem dzērieniem (vīnu); vēlāk naudas trūkuma dēļ un ātrākas apreibināšanās nolūkā lieto lētākus līdzekļus (politūru, odekolonu u.c.)
Alkohols vairs nerada labsajūtu, bet kļuvis par nepieciešamību, - ja tas nav lietots, var rasties somatiski traucējumi.
Dzeršana tiek pārtraukta tikai tad, kad sākas smagas komplikācijas, kas apdraud slimnieka dzīvību.
…
