9.slaids: Romānam cauri vijas omulības, gudrības, pozitīvisma, zaudētu sapņu un humora motīvs. Pēdējā nodaļa ir bagāta ar sapņu un cerību zaudējumu motīvu vai arī ar aklu ticību un cerību, ka tie piepildīsies. Tajā ir parādīta trimdinieku pēkšņā, steidzīgā māju pamešana. Visā romānā nav jūtama šī trimdas noskaņa, bet pēdējā nodaļā ir ieliktas visas šīs sāpes. Pēdēja nodaļa ir rakstīta pagātnes formā, it kā rakstnieks visu romānu būtu mums atstāstījis tiešajā runā, bet pēdējā nodaļa ir kā piebilde. Tā ir sentimentāla. Tajā ir jūtamas ilgas pēc mājām, dzimtenes, tuviniekiem, izsūtītajiem. Par autora mentalitāti vai drīzāk nostāju, rakstot šo darbu, liecināja arī epilogs, kurā autors vairākas reizes izsakās, ka nav sentimentālists, kā arī dveš, ka viņš trimdu pacieš vieglāk nekā pārējie rakstinieki un citi inteliģences pārstāvji, taču, manuprāt, atgriežoties pagātnē un pēc būtības analizējot ar jau nobriedušu skatījumu uz dzīvi un milzīgu pieredzi, viņš izprata, cik ļoti viņam rūp saikne ar dzimteni, ar cilvēkiem, kas palīdzēja viņam pilnveidoties. Nonākdams tādās krustcelēs, pēc manām domām grāmatas lielākā atziņa ir tāda, ka ir, pirmkārt, jānovērtē katru unikālos, nekad neatgriežamos momentus mūsu dzīvēs un tos patiešām jāizbauda, jo dzīvē nav nevienas eksistējošas konstantes.…
