Ar 18.gs. Eiropā izveidojās jauns filozofisks virziens- apgaismība. Aizsākumi- Francijā. Tā bija garīga kustība, kas vērsās pret feodālismu un tā pasaules uzskatu, kā arī atspoguļoja priekšstatus par dabu un cilvēku sabiedrību. Būtībā tā bija cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi.
Centrā- cilvēka prāts un tā spriestspējas, kas prot kritizēt un brīvi domāt. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Sabiedrība jāpārveido tā, lai ikviens cilvēks varētu justies brīvs un laimīgs. Apgaismotāji paļāvās tikai paši uz savu intelektu un spriedumu nevis uz iepriekš pārbaudītām un pierādītām lietām un jautājumiem.
Šīs idejas atzinību ieguva karaļu galmos, taču strikti tās noliedza baznīca, jo šādas idejas, ka cilvēkam ir brīvi jāspriež, baznīcai traucēja realizēt savu varu. Apgaismībā reliģija tiek stipri kritizēta un pieskaitīta māņiem, bet tajā pašā laikā Dievs it kā eksistē, jo tieši Viņš ir radījis pasauli.
Apgaismības idejas izplatīja gan karaļu galmi, gan augstākā sabiedrība, gan arī ar preses izdevumu starpniecību. Izglītības iestādēs un salonos notika apgaismības ideju diskusijas.
…