Lūk, ļoti vienkāršs un uzskatāms piemērs (skat.attēlā). Sildot ūdeni katlā, rodas taviki. Tvaiku spiediens aug. Tas nozīmē, ka neredzamās ūdens daļiņas arvien stiprāk dauzās uz visām virsmām. Tā kā virzulis izrāda visvājāko pretestību, ūdens daļiņas to stumj uz augšu. Atliek izdomāt, kā izlaist uz īsu brīdi tvaikus no katla. Tad virzulis pats ar savu smagumu noslīdēs lejā un karstie tvaiki atkal varēs stumt cilindru uz augšu. Cilvēki ir izdomājuši ļoti daudzus paņēmienus, kā izlaist tvaiku un atgriezt virzuli sākumstāvoklī.
Tvaiku kā jaudas avotu izmantoja senie romieši un grieķi jau pirms tūkstošiem gadu. Pirmo vienkāršo tvaika dzinēju izgudroja grieķu zinātnieks Hērons, taču pēc būtības tā bija rotaļlieta;
1679.g. Franču fiziķis Deniss Papēns izstrādāja tvaika mašīnas darbības principus;
1712. gadā angļu inženieris Tomass Severijs uzbūvēja pirmo īsto tvaika dzinēju. Tā bija liela tvaika mašīna, ko izmantoja ūdens izsūknēšanai no šahtām;
1769. gadā angļu inženieris Džeimss Vats
būtiski uzlaboja tvaika dzinēju;
Ap 1800.gadu angļu inženieris Ričards Treviks radīja pirmo tvaika lokomotīvi. Tā gan esot bijusi tik smaga, ka salauzusi sliedes;
Mūsdienās tvaika turbīnas saražo ~85% pasaules elektrības (tās lieto visās termoelektrostacijās un atomelektrostacijās). Pēc lietojuma veida tvaika turbīnas iedala kondensācijas tvaika turbīnas, kondensācijas tvaika turbīnas ar regulējamiem nozarojumiem un pretspiediena tvaika turbīnas.
Atomelektrostacijas izmanto mitra
tvaika turbīnas, kuru konstrukcija paredzēta mitruma novadīšanai no turbīnas caurplūdes daļas, šajās tvaika turbīnās tvaika spiediens 4,3-7 MPa.…