1. Ārstniecības vielu ķīmijas un tehnoloģijas kā nozares īpatnības.
Jaunu ārstniecības vielu meklējumi, zāļu ražošana, izplatīšana kopumā ir viena no cilvēka darbības nozīmīgākajām un ievērojamākajām jomām.
Jomu klāsts ir patiesi iespaidīgs, ietver daudzus medicīnas, farmakoloģijas, ķīmijas un tehnikas būtiskākos aspektus. Ķīmijas aspektā jāmin bioķīmija, bioorganiskā ķīmija, molekulārā bioloģija, mācība par šūnu, organiskā sintēze, vielu individualizācija un identifikācija, organiskās sintēzes tehnoloģija.
Ražošanas procesā nevar pilnīgi izslēgt saskari ar šīm substancēm.
Farmakopejā noteikts, ar kādām metodēm zālēs jānosaka ārstnieciskā pamatsubstance un galvenie piemaisījumi. Būtiski, protams, ir arī citi kontroles aspekti: vai tablete satur postulēto kvantumu ārstnieciskās substances, vai nav ražotāja nepostulēti, bet būtiski, piemaisījumi.
Farmaceitiskajā rūpniecībā to atkritumvielu – organisku un neorganisku - klāsts, kuru nokļūšana ekosistēmā nav pieļaujama, ir ļoti liels un problēmu līdz ar to arī daudz.
Patiesi jaunu, oriģinālu zāļu iedarbības atklāšana, izvēle, vajadzīgo pārbaužu veikšana laboratorijā un klīnikā, ražošanas organizēšana, izplatīšana ir ļoti dārgs process.
kopijas iziet daudz vienkāršākas iedarbības pārbaudes klīnikā.
Vienam oriģinālam mēdz būt arī ļoti daudz dažādu kopiju.
Otra zāļu daļa ir tā sauktās „bezrecepšu” zāles, kuras aptiekās var iegādāties brīvi. Lielāko to daļu sastāda analgezējošās – antipirētiskās un pretiekaisuma vielas, vitamīni. Šīs zāles plaši lieto saaukstēšanās un citu vieglu un izplatītu saslimšanu gadījumos, tām vajadzētu atrasties katrā mājas aptiekā.
2. Ārstniecības vielu ienākšanas vēsture civilizācijas praksē.
Ārstniecības vielu vēsturi mūsdienu izpratnē kā individuālu zināmu savienojumu izmantošanu ārstnieciskā praksē reāli sākt ar 19.gs. pirmajiem gadu desmitiem.
Līdz 19.gs. beigām lielais vairums spēcīgi darbojošos vielu, kuru iedarbību nevarēja nepamanīt, bija izdalītas un guvušas savu vērtējumu kā ārstniecības vielas.
19. gs. sešdesmitajos gados vairāku ķīmiķu domu un darbu rezultātā organiskajā ķīmijā radās un nostabilizējās struktūrteorija. Būtiskākā tās izpausme bija straujā organiskās sintēzes attīstība. Individuālu organisko savienojumu skaits pieauga lavīnveidīgi.
Organiskās sintēzes metodes mūsdienās ir tik attīstītas, ka uzsintezēt var jebkuru struktūru. Paliek tikai jautājums par šādu sintēžu lietderību un izmaksām.
19. gs. pēdējos gados, 20. gs. pirmos gadu desmitos medicīnas praksē ienāca miega līdzekļi barbiturāti, lokāli anestezējošā viela novokaīns, vesela rinda anestezējošo-antipirētisko līdzekļu, sintezēts andrenalīns un tā analogi.
Pirmie reālie, uz izzinātu bioķīmismu balstītie, zinātniski pamatotie panākumi jaunu zāļu vielu izveidē saistās ar 20. gs. divdesmitajiem gadiem.
Mikroorganismu izraisītās saslimšanas ir ļoti izplatīta patoloģija. Šodien var likties pat neticami, ka vēl 20.gs. trīsdesmitajos gados nebija nekādu, caur gremošanas traktu vai injekciju ceļā ievadāmu, medikamentu cīņai ar mikroorganismu izraisītām slimībām. Sistemātiski pārbaudot dažādu organisko savienojumu iedarbību uz cilvēkiem raksturīgiem slimību izraisošiem mikroorganismiem, noskaidroja, ka tāda piemīt četraizvietotiem amonija sāļiem, kuri raksturojas ar ļoti apjomīgu katjonu.
Antibiotiķu jēdziens radās vēl Pastēra laikā daudzu mikrobiologu pūļu rezultātā. Noskaidrojās, ka visi mikroorganismi, lai aizsargātu savu parasti ierobežoto barotni, izdala tajā vielas, kuras ir kaitīgas citām mikroorganismu grupām, it īpaši šo mikroorganismu raksturīgajiem ienaidniekiem.
Fleminga pētījumu rezultātus novērtēja amerikāņi. Pētījumus ļoti sekmēja 2. pasaules karš. Amerikāņi 1943.g. izlaida rūpnieciskos mērogos iegūtu penicilīnu.
Notikums, kurš radīja priekšnoteikumus nebijušam progresam zāļu jomā, bija Vatsona un Krika darbs 1953.g. par nukleīnskābju struktūru. Tā ietekmē radās jaunas zinātnes nozares – biofizika, bioorganiskā ķīmija, molekulārā bioloģija.
…
