Babilonija bija daudz noturīgāka civilizācija par tās priekšteci - Šumeru - tā pastāvēja no 18. līdz 6. gadsimtam p.m.ē. Babilonija attīstīja tālāk Sargona iedibināto absolūto monarhiju, kā arī izveidoja unikālu likumdošanas, tiesu un izpildvaras aparātu. Saglabājies arī Babilonijas likumu krājums (pirmie rakstītie likumi parādījās vēl šumeru laikā), kas izstrādāts 18. gadsimtā p.m.ē. un kuru vēsturē pazīst kā Hammurapi (viens no Babilonas valdniekiem – 1792.-1750.g. p.m.ē.) likumus. Kopumā Hammurapi kodekss aptvēra apmēram 300 šumeru un akadiešu likumus.
Nebukadnecara II laikā Babilonija piedzīvoja atdzimšanu. Turklāt tā ne tikai atdzīvojās, bet sasniedza arī augstāko ekonomiskās un politiskās varenības virsotni. Nebukadnecars II sīvās kaujās ar Ēģiptes karaspēku 605.g. p.m.ē. atkaroja Sīriju, ko tā bija sagrābusi pirms četriem gadiem, kad Asīrija jau bija jukās. Sīrijas atgūšana bija ekonomiska nepieciešamība, jo tā rezultātā kļuva iespējams atjaunot kādreizējos Mezopotāmijas tradicionālos tirdzniecības ceļus uz stratēģiski svarīgo Vidusjūras austrumu piekrasti un tālāk uz Mazāziju. Arī skiti tika padzīti no Mezopotāmijas un atspiesti atpakaļ to sākotnējā teritorijā – Dienvidkrievijas stepēs.
Kā zināms no izrakumiem, Babiloniju apjoza trīs mūra loki. Pirmā siena (7 m bieza) bija celta no neapdedzinātiem ķieģeļiem, bet otrā (7,8 m) un trešā (3,3 m) – no apdedzinātiem ķieģeļiem. Sienu garums bija 18 km. Ik pēc katriem 50 m pacēlās sargtorņi. Pie ārējās sienas, pēc seno autoru ziņām, bija 250 torņu. Pilsētā veda 9 grandiozi vārti. Vislabāk izpētīti ir dievietei Ištarai veltītie 4,5 m platie un ap 9 m augstie dubultvārti ar velvētu eju (šodien to rekonstrukcija skatāma Berlīnes Valsts muzejā). Vārti (un sienas to tuvumā) bija rotāti ar ziliem glazētiem ķieģeļiem un 13 rindās izvietotiem 575 fantastisku dzīvnieku ciļņiem - lauvu, vēršu un dieva Marduka svētā dzīvnieka – sīriusa (t.s. fantastiskā Babilonas pūķa) – dzeltenās un baltās figūras.…
