Baroka literatūra
Pēc rnesanses uz neilgu periodu Eiropas literatūrā dominēja baroks - šis periods aizsakās ap 1600. gadu Itālijā un ātri vien izplatījās lielā daļā pārējās Eiropas.
Baroku Rietumeiropas literaūrā un mākslā radīja feodālās sistēmas krīze.
Tas reizē pauda arī humanistiskās pasaules krīzi feodāli katoliskās reaakcijas ietekmē.
Baroks plaši aptvēra dažadas literatūras aprinads 17.gs. Rietumeiropā.
Spilgtakais baroka parstāvis bija Kalderons.
Baroka literatūra visspilgtāk izpaudās dzejā 17.gs. vairakas Eiropas valstīs.
Lielu ietekmi uz baroka literatūru un makslu atstāja postošais Trīsdesmit gadu karš, tapēs literatūa un mākslā ar nāvi un cilvēka spēju ierobežotību un cilvēka mirstīgumu.arī ar reliģiju saistās tēmas un motīvi.
Baroka literatūa pievērsās arī mītiem; antīkie mīti tika saistīti ar Bībeles un kristietības sižetiem un motīviem.
Literatūrā liela nozīme bija virtuozitātei un formas meisterībai. Tā izcēlās arī ar krāšņu un smalku tēlainību.
Baroka literatūra bieži vien ir alegoriska rakstura.
Pārstāvji
Nozīmīgākais pārstāvis Itālijā bija dzejnieks Džovanni Batista Marino.
Spānijā kā pazīstamakos autorus varētu minēt dramaturgus Lopi de Vegu un Kalderonu, izcilakais spāņu baroka dzejnieks ir Fransisko de Kvedo.
Portugāļu literatrā nozīmīgākie baroka autori ir Antonio Viera un Georgio de Matoss, kā arī Fransisko Rodrigess Lobo.
Kā Vācijas nozīmīgākie baroka pārstāvji minami Andreass Grifijs, Martins Opics, Angeluss Silēzijs, Kristiāns Hofmans fon Hofmansvaldaus, Pauls Gerharts, Hanss Jakobs Kristofels fon Grimmelshauzens.…
