No vēstures
Ernests Lorenss izgudroja ciklotronu 1931. gadā, par ko 1939. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā.
Kas tas ir?
Ciklotrons ir lādētu daļiņu paātrinātājs (jonizējošā starojuma avots), kurā lādētās daļiņas tiek paātrinātas, tām atrodoties spēcīgā magnētiskajā laukā, paātrināšanai izmantojot radiofrekvences elektromagnētisko lauku.
Pēc paātrināšanas daļiņas tiek izvadītas ārā no ciklotrona pa vairākiem apstarošanas kanāliem, lai pēc tam, izmantojot papildus aprīkojumu, jonizējošais starojums tiktu izmantots dažādiem medicīnas, zinātnes un pētniecības, rūpniecības un izotopu iegūšanas mērķiem.
Ciklotronā ir divi ar spraugu atdalīti tukši puscilindri – duanti, kuru iekšienē pastāv homogēns, paralēli cilindru asij vērsts magnētiskais lauks. Magnētiskais lauks liek daļiņām kustēties pa riņķa līnijām ap daunt kopējo asi. Starp duantiem pastāv spēcīgs elektriskais lauks. Tas paātrina daļiņas, kad tās lido caur spraugu, kas atdala daunts. Katrā riņķojumā, iegūstot aizvien lielāku ātrumu un kinētisko enerģiju, daļiņu trajektorijās rādiuss pa spirāli palielinās. Kad daļiņa ir ieguvusi vajādzīgo ātrumu un enerģīju, tā izlido no paātrinātāja. Lai lādētā daļiņa kustētos aizvien ātrāk, tā ik pēc apriņķojuma pusperioda “jāpagrūž” kustībās virzienā. …
