Ja runā par migrācijas vēsturisko kontekstu, tad aizsākumi saistās gan ar I pasaules kara laiku, gan ar Latvijas Republikas pirmo neatkarības posmu, kad ekonomiskā attīstība nonāca tāda situācijā, ka valdība bija ieinteresēta piesaistīt viesstrādniekus. Tiesa, toreiz šis konteksts bija vairāk balstīts uz racionālām aplēsēm. 1930-to gadu beigās viesstrādnieku piesaistīšana no Polijas un Lietuvas bija no politiskā procesa viedokļa akceptējama politika. Būtībā šis piemērs, ka viesstrādniekiem bija atvieglota pieeja Latvijas pilsonības iegūšanai, liecina par tā laika visai liberālo pieeju migrācijas jautājumiem, kas, iespējams, pat ir noderīgs mūsdienu Eiropas Savienības problēmu risinājumam.
Turpmākais vēsturiskais posms ir daudz traģiskāks. Tas saistās ar II pasaules karu, ar piespiedu trimdas paaudzes veidošanos, ar masu deportācijām, un visbeidzot ar padomju laika imigrācijas politiku. Ilustratīvs piemērs ir fakts, ka Atmodas laikā šie padomju laika migranti tika dēvēti par Latvijas Černobiļu, tātad tika uztverti kā sociāla nelaime vai posts Latvijai, no kā ir jāatbrīvojas.
Latvijā šis jautājums tiek aplūkots kā zināms riska faktors gan no nacionālo interešu viedokļa, gan arī kā sava veida protests ekonomiskai politikai vai tiem ekonomiskajiem lēmumiem vai virzībai, kāda Latvijā notiek pašlaik. Aplūkojot emigrācijas procesu šobrīd, pēc oficiāliem datiem darba spēks, kas ir pametis Latviju sastāda apmēram 50 000 cilvēku, neoficiāli šis skaitlis varētu būt arī lielāks. Īrijas piemērs, kur faktiski ir viena no lielākajām Latvijas iedzīvotāju kopienām, kā liecina īru dati ir ap 15 000, neoficiāli mēs pieņemam, ka šis skaitlis varētu būt ap 20 000, jo daudzi cilvēki, kas strādā Īrijā, tur ir ieradušies pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Īrijas piemērs liecina, ka cilvēkiem ir tendence izvēlēties legāla darba priekšrocības, jo tas dod iespējas izmantot Eiropas Savienības dalībvalstu statusu priekšrocības gan individuālo, gan sociālo un darba tiesību jomā. …
