Jānis Jaunsudrabiņš «Baltā grāmata» («Mūsmājas»)
Kā autors atklāj dabas atmodu pavasarī?
«Istabas priekšā, pajumtē, bij baložiem laktiņas. Ziemā tajās tupēja sarāvušies šie mīļie putni, bet pavasaros viņi dūkdami dejoja pa sētsvidu un nesa salmus un smalkus žagarus savās ligzdās.»
«Starp istabu un zirgu stalli bija gara žagaru grēda. Pavasarā, kad visi koki plauka, tad arī šī grēda salapoja.»
«Tur stāvēja četri lieli bērzi, balti un stalti, nokāruši lipīgi zaļās lapu pīnes uz jumta un gar sienu līdz logiem, un vēl zemāk. Pavasaros tiem laida sulas, bet nedaudz dienu tikai, lai koki nekļūtu vārgi.»
«Šie ērkšķu krūmi bija stādīti pie pašas letecs malas, un tas tos tikai paglāba no bada; jo pavasaros, leteci izmetot, arī tiem uzkrita uz saknēm pa piciņam trūdainas zemes.»
Secini, kas kopīgs abu rakstnieku darbu fragmentos!
Gan «Straumēnos», gan «Mūsmājas» autori atklāj galvenās vērtības kādas bijušas senākos laikos un apraksta par pavasara atmošanos. Galvenās vērtības bija mīlestība pret dabu, cilvēkiem apkārt, savām mājam un darbu. Cilvēki ļoti cītīgi strādāja un rūpējas par savām mājām, dzīvniekiem un dabu. Viņi arī novērtēja dabas skaistumu katrā gadalaikā.
«Esiet mūžam sveicināti, jūs, mīļie cilvēki, kuri daudzkārt vadījāt manus soļus un manas domas uz visu labu!»
«Esiet sveicinātas, jūs, vecās būdas, kurās reiz mitu un sildījos!»
…