Reālisms
No latīņu valodas “realis” - “patiess”, latviešu valodā reālisms nozīmē - īstenība.
Terminoloģijā šo fenomenu raksturo šādi - “Reālisms ir literatūras un mākslas virziens, kura pārstāvji cenšas patiesi objektīvi atspoguļot dzīvi, galveno vērību pievēršot tipiskajam”.
Tā kā reālisms ir diezgan plašs fenomens, tas ir sadalīts vairākos virzienos, piemēram, psiholoģiskais, sociālais un ētiskais reālisms, arī pēc Otrā pasaules kara izveidojas neoreālisms un mitoloģiskais reālisms.
Psiholoģiskais reālisms
Psiholoģiskais reālisms ir reālisma mākslinieciskais virziens, kas absorbējis dažus modernisma sasniegumus, koncentrējoties uz varoņu psiholoģisko analīzi. Angļu kritiķis Džons Kadons sniedz šādu šī virziena definīciju: „Psiholoģiskais reālisms ir mākslas virziens, kas izpaužas psiholoģiskā romānā, kura uzmanības centrā ir varoņu iekšējā dzīve, viņu domas, jūtas un garīgā attīstība, nevis uzmanība savām ārējām darbībām"
Psiholoģiskais reālisms - mākslas kustība, kas izvirza jēdzienu: indivīds ir atbildīgs; garīgajai pasaulei jābūt piepildītai ar kultūru, kas veicina cilvēku brālību un viņu egocentrisma pārvarēšanu.
Neoreālisms
Neoreālismam - kā izrādījās, ir daudz definīciju, taču kopumā to vispārējā nozīme ir šāda - no grieķu valodas “neos” - “jauns” un latīņu “reales” - “materiāls”.
Šis ir spēcīgs ideoloģiski māksliniecisks virziens itāļu kultūrā, galvenokārt kino, kopš Otrā pasaules kara beigām. No kino viedokļa tas ir virziens itāļu kino, kura darbi izcēlās ar reālistisku trūcīgo dzīves atainojumu. No otras puses, šī ir tendence angloamerikāņu filozofijā, ko raksturo reālisma ideju atdzimšana un attīstība.
Arī ir viedokli, ka neoreāsms ir virziens vizuālajā mākslā,galvenokārt ASV (50. - 60. gadi. 20. gs.), kas veicināja atgriešanos pie reālistiskām tradīcijām, bet praksē – pie naturālisma.
…