Filozofiskā hermeneitika
Jautājumu – “kā lasīt tekstu” nomaina
jautājums “kā mēs vispār kaut ko saprotam”?
Kādi ir saprašanas vispār nosacījumi? Vai
gadījumā saprašanu nevar aplūkot kā cilvēka
eksistences pasaulē pamatiezīmi?
Ontoloģiskais pavērsiens hermeneitikā
Hans-Georgs Gadamers (1900-2002),
filozofiskās hermeneitikas pamatlicējs
„Kas ir saprašana?”
priekšspriedumu struktūra
tradīcija
saruna
Piekšspriedumu (aizspriedumu) pastāvēšana
Aizspriedums ir jāsaprot kā spriedums pirms
sprieduma, t.i., pārliecība, kas veido cilvēka
uzskatus.
Tie ir tradīcijā mītoši, nereti neapzināti
spriedumi, kas nosaka cilvēka domāšanas
veidu.
Gandrīz vai skaistumkonkurss patversmē
“Skatos uz šiem dzīvniekiem un priecājos - cik daba
dāsni katru apveltījusi ar krāsām, izteiksmīgām acīm,
jauku augumiņu, ar tik dažādiem raksturiem un spēju
piemēroties cilvēkam. Ja vien cilvēks ir krietns un
labdabīgs. Varbūt arī kāds Dienas lasītājs, raugoties uz
šiem amizantajiem ģīmīšiem, saskatīs kādā sev
radniecīgu dvēseli, atradīs labu draugu ilgiem dzīves
gadiem?” (Delfi.lv.)
Saprašana kā saruna
„... tas, kurš grib saprast tekstu, ir gatavs ļaut tam
kaut ko pateikt”. Gadamers “Patiesība un metode.”
Hermeneitiskās pieredzes struktūra ir jāaplūko kā
jautājuma – atbildes dialoģiska struktūra
Lai mēs saprastu tekstu, mums ir jāļauj tikt izvaicātiem, t.i.,
mums ir jābūt atvērtiem iespējamajam izaicinājumam, ko teksts
var izteikt mūsu aizspriedumiem. Mums ir jācenšas atbildēt uz
šiem jautājumiem un jāskatās, kā savukārt teksts atbildēs uz
mūsu jautājumiem.
…