Pirmais avangardistu mākslas virziens, kurš izveidojies Francijā. Fovisms radās un attīstījās, pārņemot un tālāk pārstrādājot impresionisma un postimpresionisma tradīcijas, galveno uzsvaru liekot uz krāsu kā patstāvīgu un spēcīgu mākslinieciskā efekta sasniegšanas līdzekli. Savu nosaukumu tas ieguva 1905.gada Rudens salona izstādē Parīzē, kurā piedalījās visi vienādi noskaņotie mākslinieki - novatori.
Viņu krāsu risinājumi bija netradicionāli, tādēļ mākslas kritiķis L.Voksells viņus nosauca par fauves-mežonīgie zvēri.
Ātri beidza pastāvēt. Šī stila uzplaukums saistās ar 1905.-1907.g taču deva spēcīgu impulsu visai 20.gs. glezniecībai.
Raksturīgākie fovisti- Ž. Braks, R. Difī, K. van Dongens, A. Markē, Ž. Ruo, taču tipiskākais fovisma pārstāvis M. Vlaminks un ievērojamākā personība Anrī Matiss.
Ekspresionisms īpaši spilgti attīstījās 20. gadsimta sākumā Vācijā.
Mūsdienu izpratnē termins lietots mākslinieku apvienības "Zilais jātnieks" 1912.gada izstādes katalogā, kā arī apvienības "Tilts" darbības raksturošanai. Virziena nosaukums netika dots noteiktai mākslinieku grupai, bet attiecās uz konkrētu parādību, proti, uz radniecīgu uzskatu izpausmi vai līdzīgu izteiksmes līdzekļu izmantošanu, kas sastopama pat savā starpā nesaistītu gleznotāju darbos.
Raksturīga kāpināta izteiksmība, kuras veicinātājs ir gan subjektīvs, gan sociālo iemeslu izraisīts pārdzīvojums.
Ekspresionisms veidojās, noliedzot prātam aptveramo un uzsverot iracionālo (prātam neaptveramo, neloģisko).
Ekspresionisma darbos bieži izpaužas dramatisms, pat traģiska dzīves izjūta un personiski pārdzīvojumi.
Ekspresionisma izpausmes formas bija ļoti daudzveidīgas un neiekļāvās noteiktā stilistiskā kopumā. Katrs ekspresionists personiski izvēlējās modernistisko virzienu izteiksmes līdzekļus, lai vai nu ar krāsu plūsmu, vai sakāpinātu lineārismu , vai ar attēlojamo tēlu izraisītās šausmu izjūtas palīdzību ierautu skatītāju tajā psiholoģiskajā atmosfērā, kas ietekmējusi autoru.
