Fovisms ir modernistisks tēlotājmākslas virziens, kas radās 19.gs. beigās Francijā, bet savu īpatnējo nosaukumu ieguva 1905. gada Rudens salona izstādē - mākslas kritiķis Luijs Voksēls savā recenzijā gleznotājus nosauca par mežonīgiem zvēriem, par plēsoņām, no kā arī vēlāk attīstījās jaunā mākslas virziena nosaukums.
Fovisms bija īslaicīga parādība bez teorētiskiem priekšrakstiem.
Fovisms neradās kā virziens, kura dalībniekus vienotu kopīga idejiskā izpausme vai uzskatu kopums, tas izveidojās pārņemot un tālāk pārstrādājot impresionisma un postimpresionisma tradīcijas, galveno uzsvaru liekot uz krāsu kā patstāvīgu un spēcīgu mākslinieciskā efekta sasniegšanas līdzekli.
Kā virziens tas ātri beidza pastāvēt un transformējās, taču deva spēcīgu impulsu visai 20.gs. Rietumu glezniecībai.Fovisma virziena uzplaukuma laiks bija no 1905. – 1907. gadam, pēc tam tas apsīka, jo, izņemot Matisu un Difī, nepalika vairs šim virzienam uzticīgu mākslinieku.
Tipiskākais fovisma pārstāvis – M. Vlaminks.
Virziena ievērojamākā radošā personība – Anrī Matiss.
Pēc 1907.gada fovisma manierē turpināja darboties tikai Matiss un Difē, pārējie pievērsās citiem virzieniem.