Funkcionālisma vēsture
Visā cilvēces vēsturē līdz 20.gs. sākumam gan arhitektūrā, gan lietišķajās mākslās cilvēki lietu apdarē lietoja dekoratīvi rotājošu pieeju. Zinātnes un tehnoloģiju attīstība 19. un 20. gs. mijā lika pamatus nopietnām pārmaiņām visā rietumu civilizācijas veidolā un sabiedriskajā apziņā. Iepriekšējiem gadsimtiem raksturīgā izdaiļošanas un rotāšanas tieksme bija pretrunā ar moderno lielražošanu. Princips „forma seko funkcijai" kļuva par visa 20. gs. materiālās kultūras pamatu. Visā pasaulē notika pakāpeniska atteikšanās no lieka „smukuma", līdz 20. gadsimta 20.gados radās īpašs stils – funkcionālisms.
Tam raksturīgas
Lielas un ērtas celtnes ar plašiem logiem;
Pilnīga atteikšanas no ratājumiem;
Taisnas līnijas;
Vienkāršība;
Neitrālie toņi – balts, pelēks, melns, kā arī materiālu dabīgās krāsas;
Moderni materiāli – stikls, metāls;
Ģeometriskums.
Pamatprincipi
Sienu nesošo funkciju noliegums;
Atteikšanās no dekora, negatīva attieksme pret antīko arhitektūru;
celtnei jāatbilst tajā notiekošajiem sadzīves procesiem (formu nosaka funkcija) → jābūt vietai kur strādāt, atpūsties, pārvietoties un dzīvot.
Ievērojamākie pārstāvji
Valters Gropius
Ludvigs Miss van der Roe
Lekorbizjē
Alvars Ālto
Frenks Loids Raits
Internacionālisms
Tam raksturīgs
Atteikšanās no nacionālās kultūras pazīmēm;
Taisnas līnijas un citas ģeometriskas formas;
Vieglas un gludas virsmas no stikla un metāla;
Iemiļotakais materiāls – dzelzsbetons;;
Liela nozīme interjerā bija plašām, atvertām telpām.
Pamatprincipi
Industriālajas sabiedrības arhitektūra, kas neslēpa savu praktisko nolūku un spēju ekonomēt naudu no "arhitektūras pārmērībam“;
Pēckara laikā tipisks ideāla iemiesojums internacionāla stilā bija ģeometriski precīzi debesskrāpji;
Par neoficiālo šīs kustības moto bija Mies van der Rohe piedāvātajs paradokss: The less is more ( "jo mazāk - jo vairāk").…