Gleznošanas žanri Vilhelma Purvīša darbos

Jūgendstils
20.gs. 20.—30. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas.
Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos.
“Pavasara ainava (Marts)”.

Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi.
Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem.
Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju. Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta.
“Vakara saule”, “Uz Lielupes”, “Mazpilsētas nomale”, “Pavasarī (Ziedonis)”, “Tilts”.…