Secinājumi par Indiju
Dravīdu senči, ap 2500. gadu pr. Kr., Indas upes ielejā radījuši pirmās civilizācijas Indijā.
Pilsētas plānotas, kā precīzi četrstūri ar bruģētām un platām galvenajām ielām un šaurām sānieliņām. Ekām izbūvēti savi ūdensvadi un pazemes notekas.
Šī civilizācija panīka 2. gt. vidū pr. Kr. No ziemeļiem sāka ienākt lopkopju āriešu ciltis.
Tie 1.g.t. pr. Kr. iemācījās izgatavot dzelzs darbarīkus un ieročus, kā arī pieprata līdumu zemkopību.
Vēdiskais laikmets (periods no āriešu ienākšanas )ilga no 2.gt. vidus pr. Kr. līdz 1.gt. vidum pr. Kr. Ārieši dzīvoja nocietinātos ciemos.
Vēdu laikmeta sabiedrības dalījuma kārtas – varnas (brahmaņi, kšatriji, vaijšji, šudras) Ar laiku varnu dalījums mainījās. Varnu iekšienē veidojās kastas – reālas vai iedomātas asinsradinieku kopienas ar stingru iekšējo kārtību.
Izvirzīti jauni dievi – Brahma, Šiva, Višna. Radās hindusims.
Āriešu valstis 6.gs. pr. Kr. pakļāva persiešu valdnieks Dārijs I. Pēc tam, kad Maķedonijas Aleksandrs bija sagrāvis Persiju, indieši 4.gs. atguva neatkarību.
Notika Indijas apvienošanās vienotā valstī Maurju dinastijas valdnieku vadībā.
Tās dibinātāja Čandragupta I un viņa mazdēla Ašokas laikā Indijā tika būvēti tempļi, klosteri, slimnīcas un ceļi. Valdnieki izrādīja rūpes par vienkāršo tautu. Šo periodu dēvē par Indijas ziedu laikiem.
Otrajā “zelta laikmetā”, kas ilga no 4.-6.gs. Guptu valsts laikā, uzplauka tirdzniecības sakari ar Ķīnu, Persiju, Tuvajiem Austrumiem, Romu.
Indieši radīja jaunus ciparus. Tika pierakstīta literatūra un veikti zinātniskie atklājumi.
Gupta valsti sagrāva balto huņņu iebrukums.
11. gs. Indijas ziemeļu apgabalus pakļāva tjurki-seldžuki. 14. gs. Ziemeļindija nonāca Timura valsts sastāvā.
1562. gadā Bābura armija sagrāva indiešu valstu armiju.
Lielais Mogols Akbars pakļāva gandrīz visu Indostānas pussalu. Akbars daudz darīja, lai izveidotu valstī kārtību, kurā varētu sadzīvot hindusi un musulmaņi.
Kopš 16. gadsimta Indijas okeānā saimniekoja Portugāle. Goa pilsēta kļuva par portugāļu centru. Te veidojās jauna un bagāta portugāļu koloniālā buržuāzija un parādījās eiropiešu arhitektūra.
16.-17. gadsimta mijā Angļu tirgotāji nodibināja Britu Īstindijas kompāniju, kas centās iegūt tirdznieciskās privilēģijas Indijā.
Secinājumi par Ķīnu
Ķīnai piemīt izteikta autonomija un izolētība no citu tautu un kultūru ietekmes.
Intensīvākie ārējie kontakti ar huņņiem, tjurkiem, mongoļiem.
Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka ķīniešu civilizācija radusies jau senā pagātnē ap 2.gt. pr. Kr.
Ķīniešu izgudrojumi – hieroglifi, zīds, porcelāns, šaujampulveris, papīrs un papīra nauda.
Senās Ķīnas reliģijā tika ieviestas 3 jaunas reliģiskas mācības – Iņ un Jaņ, Duo un Konfūcija mācība, kā arī vēlāk Ķīnā plaši izplatijās budisms.
Ķīnas politikā virsroku ņēma īpaša politikas formula par “debesu mandātu”, kur viss valstī notiekošais koncentrējās uz “centrālo valsti”. Jo tālāk no “centrālās valts”, jo nekulturālāks un necivilizētāks cilvēks bija.
…
