“Un, klausoties artilērijas dārdos, sāk atplaukt strēlnieku sejas, žirgtāka top leitnantiem gaita un tiem, kam Kurzemē ir tēva mājas vai mātes kaps, - tie atkal jūt mostamies krūtīs cerību, ka vārti uz dzimteni šoreiz atskries vaļā un gaišs nāks saules lēkts pēc Ziemsvētku nakts.”
Kaujas vietas
Sloka
Nāves sala
Ložmetējkalns
Tīreļpurvs
Rīga.
Sloka
Ar vilcienu kareivjus ved uz kaujas vietu. Komandieris norīkoja izlūkus un kad viens no izlūkiem (Lejiņš) tiek nošauts, sākās apšaude. Notiek tuvcīņa, kuras rezultātā vāciešus aizdzen līdz tuvējām mājām, kur tos ielenc, taču cīņas karstumā neviens nepamana, ka no mugurpuses nāk vācu ķēde, tomēr izdodas uzvarēt.
Kaujās norisinājās starp Lielupi un Slokas – Tukuma dzelzceļu, purvainiem mežiem un staignām pļavām. Slokas kaujas nācās vest ļoti grūtos apstākļos, brienot pa purvu un dienām ilgi nesaņemot siltu ēdienu. Slokas kaujas bija ļoti sīvas, sevišķi pie Pavasariem.
Mēs zinām ka kaujā devās daudzi jauni cilvēki, kuriem šī bija pirmā cīņa. Viņi bija uztraukušies, katrā no viņiem rosījās kādas sajūtas. Galvenokārt tās bija saistītas ar pirms cīņas nemieru. Šie cilvēki bija cīņas spara pilni un gatavi uzbrukumam.
Cīnoties strēlnieki arvien vairāk sāka izjust cīņas garšu. “Asins zvana trauksmi, arvienu steidzīgāk sizdamies deniņos. Sasprindzinās nervi, cieši un vingri kā pirms lēciena savelkas roku un kāju muskuļi. Sakožas zobi, ieplešas nāsis, grūzdamas karstu dvašu, un mēs jūtam, ka mūs jau sācis šūpot atakas trakuma vilnis.”
Pēc cīņas visi ir noguruši, ka pat nav domu par ēšanu, kautgan ir ļoti izsalkuši. Aizvadītā kauja ir atstājusi gan garīgas gan psiholoģiskas pēdas, kuras vēl ilgi mājos strēlnieku neapstādināmajās sirdīs. “Gurdas un smagas mums kļuvušas sirdis un kājas, nāves smaguma pilni ir visi locekļi – mūs māc nervu atslābums, muskuļu un jūtu gurums un tagad vilina vienīgi miegs.”…
