Par KLASICISMU tiek dēvēts mākslas un literatūras stils, kas pastāvēja no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum Eiropā, bet stila pirmsākumi ir meklējami jau Itālijas vēlajā renesansē.
Klasicisms ir saistīts ar apgaismību un filozofisko racionālismu. Francijā nozīmīgas celtnes radās 17.gs, taču visaptverošs uzplaukums iezīmējas 18.gs.otrajā pusē.
Periodizācija
1. 17.gs. izveidojas Itālijā, bet uzplaukst Francijā, tā izejas punkts - grieķu vēlā klasika (Praksitels un Skopass). Tas ir lirisks klasicisms - nenonāk īpašās pretrunās ar baroku (galvenais tā pārstāvis ir Nikolā Pusēns).
2. Revolucionārais klasicisms, kas rodas 18.gs. beigās Franču revolūcijas ietekmē. Tiek uzsvērta sabiedriskā nozīmība (pārstāvis - Žaks Luī Davids).
3. Ampīrs, kas rodas 19.gs. sākumā, Napoleona laikā. Tā ir reprezentatīva galma māksla, kuras galvenais uzdevums - slavināt vadoni (pārstāvji - Žaks Luī Davids un Žaks Dominiks Engrs).
4. Akadēmiskais klasicisms, rodas 19.gs. vidū; to var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu.
Galvenās īpašības
1. izejas punkts - grieķu un romiešu māksla, pārsvarā bez radošās domas.
2. stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo mākslinieka individuālo pieeju, tādēļ grūti atšķirt darba autoru.
3. tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas.
4. viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības; eksistē vai nu vēsturiskā, vai mitoloģiskā glezniecība, kā arī portreti.…