Klasicisma literatūra (franču classicisme no latīņu classicus 'parauga, pirmšķirīgs') bija laikmets Eiropas literatūrā, kas aizsākās 17.gs. Francijā. Francijas literatūrā klasicims valdīja līdz pat 19.gs. sākumam, kamēr pārējā Eiropā 18.gs. daudz lielāku nozīmi ieguva Apgaismības literatūra. Klasicisma literatūrai raksturīgs konflikts starp jūtām un pienākuma izjūtu, individuālu tēlu vietā - tipi. Klasicisma literatūrai raksturīga tā saukto augsto un zemo žanru hierarhija; augstie žanri bija traģēdija un oda, zemie - komēdija, satīra, fabula.
Klasicisma aizsācējs franču literatūrā bija Fransuā Malerbs, ievērojamākie klasicisma pārstāvji - traģēdiju autori Pjērs Korneijs, Žans Rasins, komēdiju autors Žans Batists Moljērs, fabulists Žans de Lafontēns, dzejnieks un izcilākais klasicisma teorētiķis Nikolā Bualo. Par klasicisma autoriem zināmā mērā uzskatāmi arī izcilie vācu autori Johans Volfgangs fon Gēte un Frīdrihs Šillers.
1. 17.gs. izveidojas Itālijā, bet uzplaukst Francijā, tā izejas punkts - grieķu vēlā klasika (Praksitels un Skopass). Tas ir lirisks klasicisms un nenonāk īpašās pretrunās ar baroku (galvenais tā pārstāvis ir Nikolā Pusēns).
2. Revolucionārais klasicisms, kas rodas 18.gs. beigās Franču revolūcijas ietekmē. Tiek uzsvērta sabiedriskā nozīmība, izejas punkts - Romas republikas laika māksla (pārstāvis - Žaks Luī Davids).
3. Ampīrs, kas rodas 19.gs. sākumā, Napoleona laikā. Iedvesmas avots ir Romas impērijas laika māksla. Tā ir reprezentatīva galma māksla, kuras galvenais uzdevums - slavināt Napoleonu un viņa uzvaras (pārstāvji - Žaks Luī Davids un Žaks Dominiks Engrs).
4. Akadēmiskais klasicisms, rodas 19.gs. vidū; to var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu.…
