SECINĀJUMI
Tiesību normu iztulkošana ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa zināšanas, pieredzi un objektivitāti. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem varētu likties, ka viņiem nemaz to nevajag, nevajadzēs un, kas tas vispār ir? Tiesību normas nekad nebūs saprotamas visiem, bet tiesību normu pareiza iztulkošana ir svarīga, jo tādu to arī piemēros attiecīgās institūcijas, kas var skart katru valsts iedzīvotāju gan tiešā, gan netiešā veidā. Sabiedrību vērtē kopumā, nav viens cilvēks, viens likums, viena normu iztulkošanas metode kā pareizākā, to skaidri parāda subjektīvās tiesības, kur personas tiesībām pretī atrodas citas personas pienākumi. Tiesību norma pati par sevi ietver tikai informāciju par dažāda veida rīcību, kuru pareizi iztulkojot, motivē sabiedrību un tās indivīdu uz pareizu rīcību. Sabiedrība attīstās un līdz ar to mainās arī izpratne par notiekošo un mainās arī cilvēciskās vērtības kopumā. Tāpat likumi var būt nepilnīgi izstrādāti un nesniegt vajadzīgo regulējumu tiesību normu piemērošanā konkrētajam gadījumam. Reizēm šķiet, ka likumdevējs ir tādā kā iedzinēja lomā, jo sabiedrībā rodas arvien jauni attiecību veidi, kas prasa konkrētu rīcību to noregulēšanai.
Normu iztulkošanas pamatā ir četras iztulkošanas metodes – gramatiskā, sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā. Svarīgi ir konkrētas tiesību normas iztulkošanai pielietot visas četras metodes, kas ir ļoti svarīgi apzināties tiesību normu iztulkotājiem. Ja vadīsies no viena normu iztulkošanas veida un metodes, tad iztulkotais likums būs nepilnīgs, kā arī svarīgi, lai normu iztulkošana norit mūsdienīgā interpretācijā.