Krusta kari bija savdabīgs fenomens vēsturē.
Tie bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests Urbāns II.
Viņš aicināja (Klermonas koncilā 1095.gadā) atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi.
Arī rekonkistu Spānijā un citas kaujas, kuras bija par ticību var par krusta kariem dēvēt.
Kara cēloņi
Atbrīvot Jēzus kapu (kas atradās Jeruzalemē), un tajā zemē bija “neticīgie”.
Paši kara dalībnieki, vairāk jau bruņinieki gribēja aizstāvēt svētās vietas un pat gatavi bija šķirties no dzīvības.
Feodāļi centās palielināt savus valdījumus. (Gribēja iegūt vēl feodus, un palielināt zemnieku darbu.)
Tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus.
Zemnieki gribēja jaunajās zemēs iegūt
brīvību.
Saglabāt bagātās Austrumu zemes.
Pāvests gribēja nostiprināt savu varu.
Kara norise Baltijā (Livonijā)
Vācu iekarošanas centieni jau parādījās pirms krustu kariem. 11.-12.gadsimtā uzsāka sistemātisku pagānisko rietumslāvu tautību zemju iekarošanu.
Krustu karu organizēšanā izcēlās cisterniešu mūki.
Tirgotāji bija galvenie krustu karu finansētāji Baltijā.
Apmetņu teritorijās un brīvās vietās radās vācu pilsētu savienības- Hanzas pirmie pamati.
12.-14. gadsimtā “spiešanos uz austrumiem” no pāvesta arī ieguva krusta karu statusu.
Ziemeļu krusta kari – kari pret Baltijas jūras reģiona pagāniem.
No Gotlandes salas vācu tirgotāji un pirmie sludinātāji ieradās Daugavas lejasteces līvu zemē.
13. gs. sākās Latvijas un Igaunijas krusta kari pret līviem, latgaļiem, igauņiem, zemgaļiem, kuršiem.
12. un 13. gs. Baltijas zemēs vācieši ar pāvesta atļauju izveidoja – Livonijas bīskapiju.
Alberts 1202. g. nodibināja Zobenbrāļu ordeni.
Livonijā un Prūsijā dibināja jaunas pilsētas. (Livonijā – Rīgu, Rēveli, Tērbatu ; Prūsijā – Dancigu, Kēnigsbergu, Tornu.)
Tomēr Baltijā Vācu ordenim izdevās izveidot savu valsti.…
