“Šampinjonu derība” ir Laimas Muktupāvelas pirmā izdotā grāmata(2002).
Tas ir romans par latviešu melnstrādniekiem Īrijā, laikmetīgāk izsakoties, par latviešu viesstrādniekiem Īrijā pagājušā gs. 90. gados.
Rakstnieces romāns vēsta par latviešu bezdarbnieci Īvu Baranovsku(Muktupāvelas pirmie stāsti tika publicēti ar pseidonīmu Felikss Baranovskis), kura pieder pie „lieko un nevajadzīgo paaudzes” Latvijā, tādēļ dodas strādāt uz Īriju, kur kļūst par šampinjonu lasītāju.
Kā pavediens cauri visam romānam vijas feminisma tema, kas visasāk redzama latviešu šampinjonu lasītāju kopdzīvē barakā, kur parādās mūsdienu Latvijas vīriešu valdonīgums pār sievietēm un sievietes padevība. Latvijas sievietes iztapšanu vīrietim rakstniece izsaka ar zobgalību: «...Jautrīte reaktīvā ātrumā pasaklājusi mazu galdautiņu, kafijā pasamaisījusi pieniņu un piesabērusi cukuriņu (..) pasniedza viņam - vīrietim.» Šādai nostājai romāna tēls Īva spurojas un cīnās pretī, pat pielietojot fizisku spēku. Parādās viņas stiprums un neatkarība, viņa nepadodas, viņa pati tiek galā ar savu dzīvi, pati izvēlas, kā pelnīt sev iztiku.
Īva mīl Īriju. Gan ceļā uz šampinjonu angāru, gan ar riteni braucot meklēt Īrijas Taras kalnu var jaust Īvas mīlestību pret Īrijas zaļo, vienmēr mitro, pielijušo dabu. Īvu valdzina ķeltu pagātne, viņu kultūra. Šeit parādās Muktupāvelas interese par etnografiju. Un arī pati rakstniece, šķiet, aizrāvusies ar Īriju un tās senlaiku vēsturi.
Bet tomēr laimi Īva Īrijā neatrod, toties jau pirmajās nodaļās nonāk cietumā, tiesa, tikai uz īsu brīdi. Pēc tam spiesta iejusties baltās verdzenes ādā(romāna apakšvirsraksts gana daiļrunīgs - Melnie balti ķeltos).…
