Neatkarības proklamēšana
1918. gada 9. novembrī Vācijas impērija beidza pastāvēt un 11. novembrī tika noslēgts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tajā pašā datumā pēckara ietekmīgākā valsts Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi (Balfūra nota). Tas bija pēdējais stimuls Latvijas neatkarības pasludināšanai.
Jau 1917. gada rudenī tika izveidotas divas organizācijas, kuras iestājās par Latvijas neatkarību- Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome un Demokrātiskais bloks. 1918. gada 17. novembrī šīs abas organizācijas, līdzdarbojoties sociāldemokrātiem izveidoja Latvijas Tautas Padomi, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas neatkarību.
Ņemot vērā tā laika vēsturiskos notikumus kopējā Eiropas kontekstā, lielākā daļa vēsturnieku par pilnīgi nepamatotiem uzskata joprojām dzirdamos apgalvojumus, ka Latvijas neatkarības pasludināšana it kā neesot bijusi leģitīma, tas esot bijis valsts apvērsums un varas uzurpēšana.
Brīvības cīņas
Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu tika izveidota pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā. Taču reālā vara Latvijā vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, Latvijā atradās arī vācu karaspēks.
Novembra otrajā pusē Baltijai sāka tuvoties Padomju Krievijas Sarkanā armija, kura iebruka Latvijas teritorijā 1. decembrī. Līdz ar to sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Latvijas valdība nebija paspējusi izveidot kaujas spējīgu armiju, lielinieki ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķus. Ar Padomju Krievijas atbalstu Latvijā sāka valdīt P.Stučkas marionešu valdība, kas pārstāvēja 1918. gada decembrī izveidoto Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku.…
