Latvijā samērā zemas darbaspēka izmaksas, bet tās veido ievērojamu daļu no IKP, līdz ar to, varam secināt, ka, izmantojot pašreizējo ražošanas kapacitāti, radām pārāk mazu pievienoto vērtību. To daļēji nosaka Latvijas ražošanas struktūra un darba ražīgums, jo tautsaimniecība ir atvērta, mūsu valsts tirgus daļa pasaulē ir neliela, eksportā nedominē energoresursi un preces, kuru ārējā tirdzniecība ir izteikti neelastīga pret ekonomikas cikla pārmaiņām. To apliecina gan ārkārtīgi zemā jaudu noslodze salīdzinājumā ar citām ES valstīm, gan zemais darba ražīgums, kas, ir viens no galvenajiem konkurētspējas rādītājiem. Neizmantotas jaudas var nākt par labu eksporta potenciālam - atjaunojoties globālajam pieprasījumam, jaudu paplašināšana neprasītu daudz laika un tūlītējas papildu izmaksas. Tomēr fakts, ka ražošanas jaudu noslodze ilgstoši bijusi zema pat ekonomikas straujas izaugsmes periodā, liecina par to, ka, iespējams, tautsaimniecībā resursi - darbaspēks un kapitāls - nav izvietoti sabalansēti, turklāt augstražīgu iekārtu un ilgstoša brīvu jaudu uzturēšana uzņēmējdarbībā prasa papildu izmaksas. Vēl var minēt uzkrāto nefinanšu aktīvu kopējo vērtību, kā valsts bagātības sastāvdaļu, kas raksturo tās attīstības līmeni. Turklāt, kā ražošanas procesa nozīmīgs faktors tas atspoguļo ražošanas kapacitātes līmeni. Kā liecina statistikas dati, produktivitātes līmenis ir augstāks valstīs ar lielāku uzkrāto kapitālu uz 1 nodarbināto. Latvijā uzkrāto nefinanšu aktīvu vērtība (neto) uz vienu nodarbināto ir zemākā līmenī nekā daudzās ES dalībvalstīs. Arī pēc produktivitātes rādītāja Latvijai ir vērā ņemamā atpalicība.…
